“Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”1
Īpašuma tiesības (Proprietas Dominium) ir minētas jau Senajā Romā XII tabulu likumos. Galvenokārt, tajos regulētas īpašuma tiesības uz zemi, kas tika saukts par kvirītu īpašumu (Dominium ex iure Quiritium) , bet turpmākajos gadsimtos īpašuma tiesības izplatījās arī uz kustamām lietām. Īpašuma tiesību jēdziena formulēšanā romiešu juristi bija atturīgi, jo to saturs bija ļoti plašs, bet no grāmatām izriet, ka īpašuma tiesības uz lietu iespējamas tikai vienai personai, kurai lieta pieder. Lietas īpašniekam bija ekskluzīvas tiesības atvairīt visus citus pretendentus uz savu īpašumu, lietot to, iegūt augļus un pat iznīcināt savu lietu, kā arī atprasīt to no jebkura, kas to paņēmis. Slavens ir romiešu teiciens : “Kur es savu lietu atrodu, tur to atprasu (Ubi rem meam invenio, ibi vindico)”. No tā var secināt, ka jau Senajā Romā īpašnieka tiesības uz lietu bija neierobežotas un absolūtas, kaut arī bija nenozīmīgi ierobežojumi.
Laika gaitā šie likumi tika pilnveidoti un kļuva par pamatu 1937.gada Civillikumam, kas darbojās Latvijā līdz 1940.gadam un tika atjaunots 01.09.1992. tieši ar lietu tiesību daļu, kurā ietvertas īpašuma tiesības. No tā var secināt, cik svarīga bija īpašuma tiesību atjaunošana Latvijā pēc okupācijas.
“Privāts īpašums ir viens no Cilvēktiesību fundamentiem, kas pamudina cilvēkus saimnieciskā dzīvē ielikt lielāku enerģiju.”2
Šī darba mērķis ir izpētīt kas ir īpašums un kādos veidos var izbeigties īpašuma tiesības Latvijā.
Īpašums ir pati svarīgākā un apjoma ziņā pilnīgākā lietu tiesību daļa un personas īpašuma tiesības uz konkrētu lietu ir viņa subjektīvās īpašuma tiesības, viņa pilnvarojums valdīt, lietot un citādi brīvi rīkoties ar savu lietu. Lietu tiesības kā absolūtas tiesības, neatzīst citas personas iejaukšanos to tiesību jomā, kuras tiesību subjektam pieder uz lietu tiesību pamata, tātad, arī īpašuma tiesībās. Īpašums ir subjektīva civilā tiesība, kas ietverta kā konstitucionāla norma Latvijas Satversmē un ir obligāta.
Īpašuma tiesības objektīvā nozīmē ir tiesību normu kopums, kas nostiprina un aizsargā personas valdījuma, lietojuma un rīcības tiesības ar mantu likumā noteiktās robežās. Īpašums ir neaprobežots un īpašniekam ir pilnīgas varas tiesības pār savu lietu, ciktāl tas nav ierobežots. Īpašuma tiesības var piederēt tikai lietas īpašniekam, kurš parasti ir arī lietas pārvaldītājs. Īpašnieks var pats arī nepārvaldīt savu mantu, bet nodot to kā valdījumā, tā lietošanā citai personai, taču no tā nezūd viņa īpašuma tiesība uz šo lietu. Ar rīcības tiesību likums atļauj īpašniekam rīkoties ar savu īpašumu pēc vēlēšanās – atsavināt, iznīcināt, nodot lietošanā u.c.…
