Īpašums ir vispilnīgākā un visaptverošākā lietu tiesība, kādu pazīst mūsu tiesiskā iekārta.1 Tā piešķir īpašniekam visplašāko lietošanas un rīcības iespēju ar lietu. Pārējās lietu tiesības pēc būtības ir atvasinātas no īpašuma.
Tiesības uz īpašumu ir vienas no svarīgākajām cilvēka pamattiesībām. Tās aizsargā LR Satversmes 105. pantā nostiprinātā īpašuma garantija („ikvienam ir tiesības uz īpašumu”), nodrošinot ikvienas personas brīvību mantiski tiesiskajā jomā un iespēju patstāvīgi iegūt un lietot mantiskus labumus, kā arī ar tiem rīkoties.
Starptautiskajās tiesībās īpašuma garantija ir nostiprināta gan vispārējā cilvēktiesību deklarācijas 17. pantā, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pirmā protokola 1.p., kur līdzās vispārējai normai, saskaņā ar kuru „jebkurai fiziskai un juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu”, ir ietverts detalizētāks tiesiskais regulējums attiecībā uz īpašuma atņemšanu un valsts tiesībām īstenot kontroli pār īpašuma tiesību objektu izmantošanu.
Tā kā pašlaik pasaulē pastāv apmēram divi simti nacionālo tiesību sistēmu, tad ir ļoti interesanti iepazīties ar īpašuma jēdzienu un īpašuma tiesības regulējumu kaut vai dažās tiesību sistēmās, izmantojot tādas zinātnes kā salīdzinošās jurisprudences metodes.
Referātā nolēmu „atkāpties atpakaļ vēsturē” un atsvaidzināt atmiņā sociālistiskās (padomju) tiesības, kuras šobrīd var vērtēt tikai kā vēsturisku pieminekli, taču Padomju juridiskajā literatūrā šīs tiesības savulaik tika vērtētas kā tiesību augstākā un pēdējā attīstības pakāpe.…