Īpašuma iegūšanas vispārīgs raksturojums

Īpašums ir pilnīgas varas tiesība pār lietu, t.i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma tiesību .1
Par īpašuma priekšmetu var būt viss tas, kas ar likumu nav noteikti izņemts no vispārējās apgrozības. 2
Senajā Romā īpašums, kas bija iegūts atbilstoši visiem tā laika noteikumiem, tika saukts par kviritu īpašumu, kas galvenokārt bija zemes īpašums. Vēlākajos gadsimtos kad no prētoru ediktiem bija izveidojušās prētora tiesības, īpašumtiesības attiecināja arī uz kustamu mantu. Līdzās kviritiskajām īpašumtiesībām izveidojās bonitārais īpašums. Tas izveidojās saskarē ar svešzemniekiem, kas ieradās Romā lielākoties kā tirgotāji.
Kad nebija iespējams izpildīt visas lietas iegūšanas akta prasības, lietas pircējs vai pārdevējs lūdza prētoram atļauju iegūt lietu bez formalitātēm. Noskaidrojis lietas apstākļus, prētors atļāva lietu iegūt vienkārši ar nodošanu. Tādā veidā iegūto īpašumu sauca par bonitāro īpašumu. Iegūtā lieta iegāja kā sastāvdaļa ieguvēja īpašumā – bona. Lietas ieguvējs pēc stingrajiem seno civiltiesību noteikumiem formāli nebija īpašnieks, taču faktiski viņš tāds bija.3
Var secināt, ka romiešu privātīpašums veidojās pa diviem paralēliem attīstības ceļiem: 1) pa seno, kviritu tiesību ceļu un 2) prētora darbības ceļu. Jurists Gajs to skaidri pateicis: „ Romas pilsoņiem ir divejāds īpašums – bonitārais, vai kvaristiskais īpašums.” Justiniāna likums noteica, turpmāk nedrīkst vairs pastāvēt tāda atšķirība starp īpašumiem un īpašniekiem.4
Senajā Romā īpašumā varēja iegūt dzīvniekus, putnus, zivis. Tiklīdz kāds šīs dzīvās būtnes noķer, tās kļūst par viņa īpašumu.…