Saskaņā ar 15.10.1998. likuma „Par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē” pieņemšanu, tiek konstitucionālās tiesībās noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Ar to tiek skaidri parādīts, ka tiesības uz īpašumu ir svarīgs cilvēka pamattiesību elements.
Īpašums ir arī ļoti svarīga un apjoma ziņā pilnīgākā lietu tiesība, kuru raksturo īpašuma tiesību subjekta – fiziskas un juridiskas personas – tieša un tiesiska vara pār lietu. Šī attiecība starp personu un lietu ir sabiedriska attiecība, jo uzliek pienākumu visām pārējām personām respektēt šo īpašnieka tiesību un neveikt darbības, kuras varētu kaitēt šo tiesību realizācijai.
CL 927.pants nosaka, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Īpašuma jēdziena raksturošanai var izdalīt vairākus elementus :
pilnīgas varas tiesības par lietu, kas nozīmē, ka īpašuma tiesības ir vismazāk aprobežotās un visplašākās lietu tiesības, lai arī tās neizslēdz ierobežojumus gan atsevišķu personu, gan arī sabiedrības interesēs;
tiesības valdīt raksturo likumīga faktiskā vara pār lietu, kura pēc būtības ir faktiska iespēja izlietot lietu pēc sava ieskata ilgstoši vai atkārtoti;
tiesība lietot ir iespēja izmantot lietas derīgās īpašības, lai apmierinātu īpašnieka visdažādākās vajadzības;
tiesība iegūt no lietas visus iespējamos labumus ir tiesība gūt pienākumus un augļus;
tiesība rīkoties ir īpašnieka tiesības uz lietu pilnīgi vai daļēji atsavināt, iznomāt, patapināt, nodot cita valdījumā, atteikties no īpašuma, iznīcināt to, kā arī citādi noteikt lietas tiesisko statusu;
tiesības atprasīt īpašumu no trešās personas ar īpašuma prasību ir īpašuma aizsardzības līdzeklis, kurš valstiski tiek nodrošināts ar tiesu varas starpniecību.…