Galvenā IP funkcija ir nodrošināt unikālu globālu datoru adresāciju, lai nodrošinātu, ka divi datori, kas sazinās caur internetu varētu viennozīmīgi identificēt viens otru. Šim nolūkam IP adresi loģiski sadala 2 daļās: tīkla adresē (network id) un datora adresē (host id). Maršrutēšanas iekārtas vienkārši pārsuta paketi tālāk atbilstošā virzienā saskaņā ar atklāto blakustiklu adresēm. Vienīgais parametrs, kuru paketes ceļā tiek pārbaudīts un liecina par bezkļudu pārraidi ir paketes galvenes (header) kontrolsumma, kuras neatbilstības gadījumā pakete tiek nomesta.
Ja transporta slāņa protokols piegādā datus, kas ir lielāki nekā maksimālais pieļaujamais kanāla slāņa paketes izmērs, IP nodrošina fragmentāciju - sašķeļ datus vairākās paketēs. Šādus fragmentus IP pēc tam sakārto sākotnējā secībā, atpazīstot sašķeltus datus pēc secības (sequency) numura.
IP adreses lieto arī maršrutēšanai un tās norāda IP pakešu avotu un saņēmēju (source un destination). Šīm vajadzībām daļa no IP adreses bitiem ir apakštīkla (subnetwork) adrese (viendabīga adrešu kopa, kuras var sasniegt caur vienu maršrutētāja saskarni). Pēdējie biti ir attiecīgā datora (host) adrese. To skaitu, ja nepieciešams norāda ar skaitli aiz slīpsvītras, aiz adreses. Piem., 192.168.11.2/26 - IP adrese ir 192.168.11.2 un tā atrodas apakštīklā, kam ir adrešu apgabals no 192.168.11.0-192.168.11.63. (hostu adrešu apgabals ir tas, kas paliek pāri no subneta, šajā gadījumā tie ir 32-26=6 biti, kas atbilst 64 adresēm (26)). Dažādi maršrutētāja vienu un to pašu adresi var iedalīt dažādos subnetos (parasti tie subneti pārklājas). Hierarhijā augstāk esošiem maršrutētāja parasti ir lielāki subneti.
…
