Šodien pastāv daudz cilvēku viedokļu par ārvalstu kapitāla ienākšanu mūsu valstī, sākot no apgalvojuma, ka ārzemnieki izpērk Latviju, turpinot, ka mūsu uzņēmēji paši var attīstīt valsts ekonomiku saviem spēkiem, un beidzot ar viedokli, ka ārvalstu ieguldītāji, izvietojot ražotni Latvijā, bieži garantē ražoto preču noieta tirgu uz ārzemēm, kur latviešu uzņēmējiem saviem spēkiem nav iespējams ielauzties iedibinātajās pārdošanas ķēdēs.
Ja banku sistēmu varētu uzskatīt par tautsaimniecības asinsriti, tad investīcijas var uzskatīt par asinīm, kuras plūst pa šiem asinsvadiem. Bez investīcijām jebkuras valsts ekonomika kļūs mazasinīga.
1991. gadā, Latvijai atgūstot neatkarību, tika ievesta sava valūta (sākotnēji - Latvijas rubli) un tika veidota sava finanšu sistēma pilnīgi no jauna. Latvijas valstij toreiz praktiski nekādu konvertējamas valūtas rezervju nebija. Uzņēmumiem un privātpersonām, kam bija oficiāli uzkrājumi ārvalstu valūtā, tie tika iesaldēti. Gan valsts, gan arī privātā sektora rīcībā, sākot veidot neatkarīgu Latvijas ekonomiku, bija ļoti nelieli konvertējamās valūtas līdzekļi. Taču, lai nodrošinātu uzņēmumu funkcionēšanu, bija nepieciešama konvertējamā valūta, un, it īpaši, lai nodrošinātu jebkādu attīstību, bija nepieciešamas investīcijas konvertējamā valūtā. Protams, Latvijas uzņēmumiem, eksportējot produkciju (jau kopš 1991. gada tie lielā mērā bija kokmateriāli), tika nodrošināta konvertējamās valūtas ieplūšana valstī. Taču ar to vien nepietika. Un šajā situācijā bija iespējami divi ceļi :…
