Teorētiksis pamatojums
Pētījumu rezultāti liecina, ka invalīdi riteņkrēsli lietotāji sabiedrība nereti tiek uztverti kā „savādāki cilvēki”. Sabiedrības skatījums uz šo indivīdu grupu ir apvīts stereotipiem, stigmatizēts un nereti invalīdi riteņkrēslu lietotāji tiek uztverti kā atkarīgi, emocionāli nelīdzsvaroti, izolēti un bieži arī kā garīgi atpalikuši.
Vairākumā gadījumu invalīd riteņkrēslu lietotāju nespēja veikt kādas darbības nosaka nevis invaliditāte, bet apkārtējās „neinvalīdu” sabiedrības attieksme pret invalīdiem riteņkrēslos. Šādu situāciju rada sabiedrības neizpratne par dažādu invaliditāšu izraisītajiem ierobežojumiem. Pret cilvēkiem, kuriem invaliditāte izpaužas kādā noteiktā aspektā, sabiedrība nereti izturas tā, it kā tie būtu jebkādā veidā nespējīgi. Laika gaitā, institucionalizējoties uzvedības modeļiem, aizspriedumi kļūst par reāliem mehānismiem, kas ierobežo invalīdu spēju būt patstāvīgiem, šis process var attīstīties arī līdz tam, ka invalīdu, kas mēģina īstenot savus mērķus un dzīvot patstāvīgi, sabiedrība uzlūko kā deviantu gadījumu.
Ir trīs galvenie faktori, kas ierobežo invalīdus riteņkrēslu lietotājus: 1) objektīvie invaliditātes ierobežojumu; 2) ierobežojumi, kurus uzspiež sabiedrība;
3) paša riteņkrēsla lietotāja ierobežojumi pašam sev, kuri rodas, invalīdam pieņemot sabiedrības viedokli. Galvenā problēma, kas rodas sabiedrībai, uzspiežot savus stereotipus invalīdiem, ir paša invalīda ietekmēšanās no tiem. Pakļaujoties sociālajam spiedienam, invalīds pieņem uzspiestos stereotipus un rīkojas atbilstoī tiem. Kamēr nav mainīts sabiedrības viedoklis, arī stigmatizēto grupu nav iespējams pārveidot tā, lai tā spētu sevi sekmīgi nodrošināt.
Tātad var idinficēt divus problēmu lokus. No vienas puses, pastāv invalīdi kā grupa, kura pati pakļaujas sabiedrības stereotipu spiedienam. No otras puses, pastāv mazinformētais sabiedrības vairākums, kura attieksmi pret invalīdiem caurvij aizspriedumi un stereotipi par šo grupu. Iezīmējas arī divi iespējamie darbības virzieni, kā sekmēt invalīdu integrāciju sabiedrībā: invalīdu riteņkrēslu lietotāju motivēšana un atbalstīšana (sociālais darbs, darba vietu nodrošināsana, izglītošana utt.) un sabiedrības vairākuma informēšana.
Nozīmīgs resurs, kas sekmē invalīda integrāciju darbā, ir sociālie kontakti. Indivīds, kam ir vairāk sociālo kontaktu ar dažādu grupu pārstāvjiem, spēj risināt problēmas vai sasniegt mērķi sekmīgāk, nekā indivīds ar šauru vai tikai no vienas grupas pārstāvjiem veidotu sociālo kontaktu loku.
…