Ievads
„Mūžīgās gaismas stars
Ir katrā dvēselē.
Kaut neredzam un nejūtam,
bet tomēr ir.”
(Antra Grizāne)
Jau kopš senseniem laikiem visdažādākajās tautās par lielāko bagātību un nākotnes cerību tiek uzskatīti bērni. No tā, cik un kādus bērnus izdosies izaudzināt, atkarīga gan katras dzimtas, gan visas tautas nākotne. Tāpat no bērniem atkarīgas katra indivīda vecumdienas un gandarījums par nodzīvoto mūžu. Tāpēc bērni katrā veselīgā kultūrā tiek uzskatīti par laimi, augstāko svētību un Dieva dāvanu.
Cilvēkam nav labi būt vienam. Tā sacīts grāmatu grāmatā — Bībelē. Cilvēkam nav labi būt vienam priekos, jo gribas taču dalīties ar citiem, un vēl jo vairāk — bēdās. Neizdzīvotas un otram neizsūdzētas bēdas ir kā smags slogs, kas aizvien vairāk un vairāk spiež pie zemes. Vecākiem lielas bēdas ir slims bērns, īpaši, ja tas ir nedziedināms, hroniski slims. Tas nozīmē, ka savas nelaimes nastiņa viņiem jāvelk visu mūžu. Vienam bērnam jāvelk vairāk laika nekā citiem, otrs pārvietojas kā viesuļvētra, trešajam ir pilnīgi citāda ķermeņa izjūta, un viņš tikai pamazām sāk to apzināties, ceturtajam savukārt grūtības sagādā rakstīšana un rēķināšana.
Mēs neesam vienādi, mēs esam ļoti atšķirīgi. Vienādas prasmes mēs apgūstam katrs citādākā veidā, un ne tādēļ, ka mēs tā gribētu, bet tādēļ, ka tam ir savs pamatojums.
Pēdējo desmit gadu laikā arvien aktuālāka kļuvusi problēma par bērnu ar speciālām vajadzībām audzināšanu un mācīšanu. Darbā aplūkoti uzskati par bērnu traucējumiem, cēloņiem un raksturu. Galvenais darba mēris ir parādīt, ka galvenais ir cilvēka personība un nevis viņa invaliditāte. Svarīgi arī to , ka pret cilvēku ar invaliditāti nevajag izturēties kā pret neaizsargātu un nepatstāvīgu bērnu, kurš pats neko nevar izdarīt!
Attieksme pret cilvēkiem ar īpašām fiziskām vajadzībām Latvijā pamazām sāk mainīties. Mēs sākam saprast, ka arī viņi ir sabiedrības locekļi. Taču starp mums ir arī cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem.
…