Ievads:
Invalīds gandrīz ne ar ko neatšķiras no parasta vesela cilvēka, izņemot to, ka viņš ir cilvēks ar īpašam vajadzībām. Tas ir cilvēks, kurš kādu iemeslu dēļ nespēj pilnvērtīgi dzīvot un darīt visu, ko māk darīt vesels cilvēks. Bet tas nenozīmē to, ka cilvēks kļūdams par invalīdu nespēj vairs būt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Tāpat, ka visiem pārējiem viņš var strādāt, pelnīt naudu, tikties ar draugiem, izklaidēties, rūpēties par kādu. Bet viņām ir nepieciešama palīdzība, ne tikai no saviem tuvākajiem, bet arī no valsts, kuras uzdevums ir rūpēties par visiem saviem iedzīvotājiem.
Cilvēki ar invaliditāti jebkurā sabiedrībā pieder pie riska grupas, kas ir pakļauta sociālajai izstumtībai un diskriminācijai. Par cēloņiem šādai situācijai dažreiz kalpo aizspriedumi, bet daudz biežāk to izraisa sabiedrības vienaldzība un neinformētība par turpat apkārtnē esošajiem cilvēkiem ar speciālajām vajadzībām, kā rezultātā tiek izveidotas un nostiprinātas barjeras, kas neļauj invalīdiem kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Mūsdienās visā pasaulē pēdējos gadu desmitos attieksme pret invalīdiem, kas agrāk balstījās uz žēlošanu un pārprasto invalīdu bezpalīdzību, ir nomainījusies pret centieniem sniegt cilvēkiem ar speciālām vajadzībām iespējas pašiem pārvaldīt savu dzīvi. Uzsvars tiek likts uz tādas sabiedrības izveidošanu, kas ļautu iekļaut sevī un spētu nodrošināt visu cilvēku, tajā skaitā cilvēku ar invaliditāti vajadzības. Diemžēl šīs izmaiņas nenotiek ātri. Saskaņā ar Madrides deklarāciju: „Mūsu sabiedrības uzbūve bieži ir iemesls tam, ka cilvēki ar invaliditāti nespēj pilnībā īstenot savas cilvēktiesības, un ir pakļauti sociālajai izstumtībai.’’ Statistikas dati rāda, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir nepieļaujami zems izglītības un nodarbinātības līmenis. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki ar invaliditāti daudz biežāk nekā cilvēki bez invaliditātes dzīvo nabadzībā
Katras valsts uzdevums ir nodrošināt invalīdiem iespēju realizēt sevi, lai viņi nejustos nevajadzīgi, un lai varētu nodrošināt sevi, tāpat ka visi pārējie ar visu nepieciešamo labai dzīvei. Bet, ne vienmēr valsts pilda savus pienākumus, vai arī pilda, bet nekvalitatīvi. Savam pētnieciskajam darbam es izvēlējos tieši šo tēmu, jo manuprāt, mūsu valsts ir pieskaitāma pie tādām, kura slikti pilda savus pienākumus šajā sfērā un nespēj nodrošināt invalīdiem tādas iespējas sevi realizēt, kas tiek nodrošinātas citās valstīts.
Savā darbā es pastāstīšu par to, kādā veidā mūsu valsts mēģina palīdzēt invalīdiem realizēt sevi, vai šie pasākumi ir efektīvi un kāda ir darba devēju reakcija uz šiem pasākumiem, kurus organizē valsts.
…
