Ievads
Ētika kā praktiskā filozofija ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves un sadzīvošanas meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas nozīmīgām problēmām, par cilvēku dzīves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē. Ētika ir grieķu cilmes vārds ar nozīmi „tikums”, „raksturs”, „paraža”, „paradums”. Vārds ētisks pats par sevi ir neitrāls, kas neliecina ne labu, ne sliktu, jo apzīmē tikai konkrētas personas vai cilvēku grupas attieksmi pret tradicionāli izveidojošos vai topošo vērtību sistēmu. Ētika vienmēr ir bijusi un ir saistīta ar sabiedrību. Ētika filozofiski apcer labo un ļauno, dzīves jēgu, cilvēku tikumus kā gudrību, skaistumu un taisnīgumu jau kopš seno grieķu Aristoteļa, Sokrāta un Platona laikmeta.
Ētika ir dzīves mācība. Tā nelīdzinās kādai aizliegumu sistēmai vai uzvedības tabulām. Tā nav arī ideāla sistēma, kas būtu pielietojama tikai teorijā, nevis praktiskajā dzīvē.
Visu morālo spriedumu uzdevums ir vadīt cilvēku praktisko dzīvi, reālo darbību ikdienā. No dzīves problēmu aktualitātes ir atkarīgs, kura no ētikas problēmām izvirzās ētikas risināmo problēmu priekšplānā.
Padomus kā padarīt dzīvi labāku, pilnvērtīgāku var rast ne tikai filozofiskajā ētikā, bet arī mākslā, publicistikā, pedagoģijā, reliģijā un folklorā.
Plašā skatījumā ētika ir tā morālā pieeja, kas liek mums visu laiku novērot un novērtēt starpību starp to, kas notiek un to, kā tam būtu jānotiek. Ētika nav likumi. Ētika māca un vada mūs izlabot cilvēka dabīgās tieksmes, darīt lietas tikai sevis labā, pat ja tās kaitē otram. Ētika māca izvairīties un atteikties no dažāda veida kārdinājumiem.
Medicīnas ētika pastāv kopš medicīnas rašanās brīža, bet izpratne par to, kas tajā ir būtiskākais, un līdz ar to satura, formas, akcentu un konceptu maiņas ir bijušas vēsturiski noteiktas. Medicīnas ētika vispirms ir praktiskā ētika, kuras pamatā ir kazuistiska – klīnisko novērojumu kopums par vienas un tās pašas slimības vēsturi vairākiem pacientiem. Konkrēta pacienta slimība vienmēr tiek aplūkota kā vispārējā individuāls gadījums. Vadoties pēc tā, tiek radītas ētiskās pamatnostādnes, kas ir visatbilstošākās prakses vajadzībām. Ētiskie principi netiek uzspiesti praksei, bet gan organiski izriet no tās prasībām un vajadzībām, teorētiskajām to skaitā. Medicīnas ētikas principi tādejādi ir prakses un teorijas simbiozes rezultāts un pastāv kā nedalāms veselums.
Katras ētikas teorija satur vienu vai vairākas ētikas principus. Principi ir tie, kas izšķir morālu spriedumu pieņemšanu un morāles darbības veikšanu. Ētikas principi ir vienlīdz svarīgi visur, kur sniedz veselības aprūpi.
Ētikas principi, kas ir svarīgi māsas praksē, saskarē ar pacientu, ir autonomija, laba darīšana, taisnīgums, patiesīgums un uzticība.
Situācija
Es medicīnā strādāju jau četrpadsmit gadus, ir bijuši daudz un dažādi gadījumi, bet viens gadījums palika visspilgtāk atmiņā. Tā bija parasta darba diena, katrs pilda savus pienākumus. Viena medmāsa, kura pārsien pacientus arī sagatavo visu nepieciešamo pārsiešanām. Šai medmāsai tajā dienā bija jāpārsien pieci pacienti.
Iepriekšējā dienā pie šīs medmāsas bija firmas pārstāve, kura reklamēja jaunus plāksterus izgulējuma ārstēšanā (hidrokoloīdais plāksteris). Šos hidrokoloīdos plāksterus nav jāmaina tik bieži un gala rezultātā izmaksājot lētāk nekā ja pārsien divas reizes dienā ar parastiem pārsējiem. Firmas pārstāve uzdāvināja vienu šādu hidrokoloīdo plāksteri. Protams medmāsai gribējās jauno hidrokoloīdo plāksteri izmēģināt uz pacientiem.
…
