Lai gan skaidrs, ka pats termins transtekstualitāte sniedz labāku virspusēju ieskatu tajā, ko tas apzīmē, tomēr arī tam ir acīmredzami trūkumi. Piemēram, šajās apakškategorijās, manuprāt, parādās neksaidrības, jo šķiet, ka metatekstualitāte ir ta pati hipertekstualitāte, tikai šaurākā skatā. Protams, ne jau par to ir runa – intertekstualitātes jēdziens (kādu to apskatu šajā darbā) sevī iekļauj šīs kategorijas. Pamatdoma ir, ka intertekstualitātes skaidrošana, izprašana turpinās un šajā jautājumā nav viena vienīga patiesība.
Tātad, kas ir intertekstualitāte? Intertekstualitāte ir jēdziens, kas skaidro, ka visi teksti tiek veidoti no iepriekšējiem tekstiem. Intertekstualitātes pirmā pierakstītāja Kristeva uzskata, ka intertekstualitātē pastāv divas asis - horizontālā, kas savieno autoru un teksta lasītāju un vertikālā, kas savieno tekstu ar iepriekšējiem un turpmākajiem tekstiem. Citi, kas runājuši par intertekstualitāti gan atmet autoru, sakot, ka tekstus rada teksti, ka tie jau pastāv un tikai tiek caur autoriem materializēti. Protams, teksti nepastāv atsevišķi un nošķirti, jo tie jebkurā gadījumā ir kādā veidā saistīti ar citiem. Barts ne tikai saka, ka autoram nepienākas tikt asociētam ar darbu, viņš uzskata, ka tā būtu teksta ierobežošana, jo noteiktu, ka tam ir tikai viena patiesība, iespējamā interpretācija – tas tiktu limitēts. Intertekstualitāte ir visur un tā ietekmē to, kā mēs redzam pasauli, to interpretējam. Teksti rada kontekstu, kurā citi var tikt radīti un interpretēti, kā arī teksti rada mūsu pieredzes, uzskatus un tos rāmē. Teksts ir daudzdimensionāls salikums, ko radījuši iepriekšējie teksti un tāpēc arī tekstam nav noteiktu, stingru robežu un vienas noteiktas patiesības – tas pastāv ’’tekstu sabiedrībā’’
…
