Kopumā – intertekstualitātei var būt dažādas formas (frāze, kas no viena darba pārnesta otrā, izmantoti tādi kameras leņķi vai izteiksmes līdzekļi, kas liek domāt par citu režisoru vai žanru, senlaicīgi dizaina elementi mūsdienu arhitektūrā utt.) un tai var būt dažādi mērķi. Intertekstualitāte bieži tiek izmantota parodijās vai ironiskos darbos, mainot atsauces kontekstu un parādot to komiskā gaismā.
Intertekstualitāte var tikt lietota arī kā intelektuāls treniņš gan autoram, gan arī lasītājam, kā tas ir, piemēram, Umberto Eko darbu gadījumā. Esejā “Intertekstuālā ironija un lasīšanas līmeņi” Eko apraksta, kā viņš radījis grāmatas “Fuko svārsts” fragmentu, kurā galvenais varonis pavadījis pēdējo nakti Eifeļa torņa pakājē. Lai uzrakstītu šo fragmentu, autors pats vairākas naktis pavadījis torņa pakājē un apskatījis to no visiem iespējamajiem leņķiem. Pēc tam viņš iepazinies ar daudziem literāru darbu fragmentiem, kuros tornis aprakstīts, un no šīm divām pieredzēm izveidojis savu pēdējās nakts zem Eifeļa torņa aprakstu. Viņš necer, ka kāds lasītājs atpazīs visas izmantotās atsauces, taču šādā veidā vēlējies radīt vieglu “déjà vu” sajūtu, ko otrā līmeņa lasītājs droši vien spētu uztvert. Intertekstualitāte var būt intelektuāls treniņš arī no lasītāja puses – dažādo alūziju uztveršana un interpretācija rada intelektuālu baudījumu.
Intertekstualitāte arī palīdz nojaukt robežu starp “augsto” un “populāro” kultūru, jo intertekstuāls darbs spēj funkcionēt abos līmeņos vienlaicīgi – izglītotam lasītājam tas būs pilns atsauču un intelektuālu spēļu, kamēr mazāk zinošs lasītājs varēs novērtēt sižetu un tā attīstību. Tāpēc viens mākslas darbs var piederēt gan “augstajai”, gan “populārajai” kultūrai, bieži nav iespējams novilkt skaidru robežu starp tām.
Kā arī intertekstualitāte palīdz izveidot tādus kultūras objektus, kas ir gandrīz droši pret neizdošanos – laika pārbaudi izturējušu takstiku un elementu lietošana nodrošina līdzīgu reakciju arī uz jauniem produktiem. Reklāmā var gandrīz bezgalīgi atkārtot iepriekšēju veiksmīgu kampaņu (kā tas bija “Absolut” gadījumā), tomēr darīt to tādos veidos, kas auditorijai neapnīk. Pēc līdzīga principa tiek veidotas arī daudzas filmas – iemīļotu sižetu, aktieru, elementu atkārtojums nodrošina to, ka filma būs atzīta pat tad, ja tai trūks mākslinieciskās kvalitātes vai oriģinalitātes.
Ar hipertekstualitātes palīdzību intertekstualitāte vairs nav tikai kultūras parādība, bet gan jau kļuvusi par ikdienas realitāti. Katrs interneta lietotājs ir ar to labi pazīstams un pat, ja pats to neapzinās, aizvien vairāk pierod pie šāda nelineāra lasīšanas veida.
…
