Intertekstualitāte, tās nozīme un loma vēstījuma strukturēšanā

Intertekstualitāte mediju konstekstā var tikt apskatīta daudzos un dažādos līmeņos, piemēram, specifisku virsrakstu izvēlē, noteikta tipa mūzikā vai īpašos kameras kustības veidos kādā TV fikcijā. Žanrs, kulturālās tradīcijas un nacionālie un internacionālie sakari veido plašāku intertekstualitātes priekšstatu, kas praktiski ir nepieciešams, lai interpretētu darbus ar nozīmīgām attiecību iezīmēm un tradīcijām, kam tie pieder. Agere ierosina, ka intertekstualitāte mediju studiju kontekstā vajadzētu tikt lietota kā koncepts, kas norāda, ka starp tekstiem un autoriem, starp žanriem un šo žanru robežās, kā arī starp dažādām reprezentācijas un naratīva sistēmām notiek dažādi dialogi un sarunas.
Arī Daniels Čandlers runājis par dažādu formālo rāmju robežo šķērsošanu, daloties ar kopīgiem tematiem dažādu žanru robežās, piemēram, kara tēma atrodama tādos žanros kā piedzīvojumu filmas, dokumentālās filmas, ziņās un aktuālo notikumu apskatos. Tāpat arī jāpiemin, ka daži žanri ir kopīgi vairākiem medijiem: ziepju operas, spēļu šovi un ‘auditorijas zvani’ atrodami gan televīzijā, gan radio; ziņu reportāžas ir sastopamas televīzijā, radio un laikrakstos; reklāmas paradās visas masu mediju formās utt.
Līdz ar to iespējams secināt, ka intertekstualitātes jēdziens ir sarežģījis ideju, ka tekstam ir noteiktas robežas un apšaubījis dihotomiju “ieksā” un “ārā” – kur teksts sākas un kur tas beidzas? Čandlers arī jautā – kas ir teksts un kas ir konteksts? …