Interpersonālā komunikācija dažādu komunikācijas teoriju skatījumā

Attiecību komunikācijas teorija

Attiecību komunikācijas teorija galveno uzmanību vērš uz interpersonālās komunikācijas attiecību (dominante, atzīšana, līdzdalība) dimensijām. Šie teorētiķi skaidro gan interpersonālās komunikācijas stāvokļus, gan interpersonālās komunikācijas dabu.
„Dominante ir stāvoklis attiecībās, kur viena (persona) mēģina regulēt, noteikt otra uzvedību.” Tādējādi dominante ir mēģinājums kontrolēt citas personas uzvedību, kā arī ultimatīvi veidot attiecību virzienu (pat izmantojot šantāžu).
Jēdziens ‘atzīšana’ (affiliation) attiecību komunikācijas teorijā tiek atzīmēts ar stāvokli attiecībās, kad valda pateicības jūtas pret kādu citu personu. Pateicības jūtas izpaužas kā cieņas/respekta pakāpe, caur ko savukārt atklājas solidaritātes pakāpe, ko indivīdi izjūt esam attiecībās. [1;22]
Līdzdalības dimensiju saista ar intensitātes līmeni ko piedzīvo attiecībās. „Līdzdalības pakāpe attēlo to, cik vērīgi vai izklaidīgi, ieinteresēti vai vienaldzīgi, cik iesaistīti ir partneri attiecībās pie savas uzvedības/izturēšanās izrādīšanās.” Līdzdalībā ietilpst gan attiecīgs dominantes un/vai atzīšanas (patikšanas) dimensijas.


Attiecību attīstības teorija

Attiecību attīstības teorija līdzīgi kā attiecību komunikācijas teorija pievēršas attiecību dimensijām, skatot un skaidrojot attiecību attīstības posmus. Attiecību attīstības teorija piedāvā attiecību attīstības modeli, kas pa līmeņiem identificē un attīsta izpratni par interpersonālās komunikācijas pieredzi intimitātes līmeņu izmaiņu ietvaros, piem., sākot ar iepazīšanos līdz savrupnāšainai (come-apart).
Marka Knapa (Mark Knapp) attiecību teorija (1984) skata dažāda veida attiecības, kur ietverta interpersonālā komunikācija, gan romantiskas, gan platoniskas vai viendzimuma attiecības. Izmaiņas attiecību līmeņos norāda attiecību stāvokli un intensitāti.
…