Mūsdienās, kad daudzi cilvēki vairs nespēj iedomāties dzīvi bez interneta, bet daļa no tiem pēc saviem uzskatiem vairs eksistē tikai un vienīgi virtuālajā telpā. Laikā, kad virtuāli tiek sūtītas vēstules, slēgti darījumi, veikta iepazīšanās un lietišķā sarakste, varbūt arī izglītoties vajadzētu virtuāli? Ja aug pieprasījums pēc tādiem cilvēkiem, kas ar internetu ir uz “tu”, vai “ideālai personībai” nevajadzētu mācēt strādāt ar internetu pilnvērtīgi? Lai to panāktu, visdrīzāk arī pašu mācību procesu vai tā daļu vajadzētu organizēt virtuāli. Vai tas ir iespējams, vai tas notiek? Kā lai to pareizi izdara un kādas ir iespējas?
Šī darba uzdevums ir no teorētiskā viedokļa, neiedziļinoties niansēs un tehniskos jautājumos, izpētīt interneta piemērotību audzināšanas procesā. Analizējot audzināšanas procesus, galvenā vērība tiek pievērsta mācīšanai jeb cilvēku izglītošanas iespējamībai ar interneta starpniecību, jo, kā atzīst Herberts Gidjons, “izglītības jēdziens tiek skaidrots kā pedagoģijas pamatkategorija” [1, 192], savukārt, jēdzienu “pedagoģija” H.Gidjons skaidro kā “audzināšanas zinātni” [1, 13].…