Arvien vairāk latviešu valodā ienāk svešvārdi, un pašlaik valda tendence tos ātri iegaumēt, lietot cik vien bieži iespējams, neskatoties uz to, ka tas bieži vien nav vajadzīgs. Tā svešvārdi izplatās gan sarunvalodā, gan publicistikā, un arī daiļliteratūrā. Bet, ja publicistikā šī pārmērība ar svešvārdiem ir nevietā un traucē uztvert tekstu, tad daiļliteratūrā tiem ir sava loma, autora paredzēta. To vislabāk var attiecināt uz dzeju, jo pēc internacionālismu vispārējām pazīmēm, tie dzejā neiederas. Ja tie tomēr tur ir, un pārsteidzoši daudz vēl pie tam, tad dzejniekam ir bijis mērķis to izmantot, ievērojot gan vārda nozīmi, gan stilistiskās nokrāsas, gan ekspresijas.
Tāds arī ir mana darba mērķis – aplūkot internacionālismus pašus par sevi un to lomu dzejas valodā. Izvēlējos Kaspara Dimitera dzeju, jo tā mani vienmēr ir interesējusi, viņš arī pārstāv plašāku laika periodu, sākot no septiņdesmitajiem gadiem, līdz pat šodienai. Viņa izlasē “Atrodi mani” ir iekļauta lielākā daļa no Dimitera daiļrades, sākot no pašiem pirmsākumiem, parādot visu Dimiteram piemītošo savdabību.
Teorētisko pamats ņemts no Lauas A. grāmatas “Latviešu leksikoloģija” un Freimanes I. grāmatas “Valodas kultūra teorētiskā skatījumā”, tāpat arī aplūkotas Jāņa Kušķa publikācijas laikrakstos “Latvietis Latvijā” un “Hedvigas kundzes avīzē”, kur viņš ļoti skaidri pauž un pamato savu viedokli par svešvārdu lomu latviešu valodā. Vislielākais palīgs aplūkojot tieši ar dzeju saistīto daļu ir Rutas Veidemanes 1977. gadā izdotā grāmata “Izteikt neizsakāmo”. Pēc tās parauga arī ir veidota analīze par internacionālismiem dzejā. Diemžēl jāsaka, ka pētījumu par šo tēmu ir maz. Jaunāko autoru dzejā svešvārdi kļūst par ikdienišķu parādību, tieši tāpat kā jebkurā citā literatūras žanrā. …
