Taču reti kurš vēlas un var atļauties savas mājas interjeru pilnībā mainīt atbilstoši jaunākajām modes tendencēm. Par modernu var tikt pasludināts minimālisms, funkcionālisms, postmodernisms vai popārts, parādoties jauniem materiāliem un tehnoloģijām arvien jaunus un jaunus pārsteigumu sagādā gan mēbeļu un gaismas ķermeņu dizains, gan tekstilrūpniecības izstrādājumi. Tāpat kā apģērbu rūpniecībā, arī interjera aksesuāru un mēbeļu ražotāji nav īpaši ieinteresēti piedāvāt lietas, kas kalpo vairākām paaudzēm. Tādēļ mums piedāvā, piedāvā un piedāvā un mēs – izvēlamies. Bieži vien spontāni, vai arī iespaidojoties no redzētā ceļojumos, žurnālos vai pie draugiem.Tomēr izvēloties telpu iekārtojumu, kas nav saprotams un kurā nejūtamies organiski, riskējam ar savu pašsajūtu un zinoša cilvēka reputāciju. Nereti speciālistiem sarūgtinājumu un taisnīgas dusmas sagādā privātmāju īpašnieki, kuri pēc arhitektu, interjerista godprātīga darba un tiešām apsveicama galarezultāta, līdz detaļai izstrādāto interjeru „izrotā” pēc sava prāta un patikšanas. Ir skumji, ja minimālisma stila telpā parādās medību trofejas vai ceļojumu suvenīri, jo tīrās un gludās virsmas tā vien rosina saimniekus pielikt savu roku un radošo fantāziju. Velkot paralēles starp apģērbu un interjera modi, tomēr nedrīkst aizmirst, ka telpa nav T krekls, kuru neveiksmīga pirkuma gadījumā var aizmest vai atdāvināt, bet vietā iegādāties citu.
Kā gan atrast pareizo risinājumu, kas liktos pieņemams un aktuāls arī pēc pieciem un desmit gadiem? Visloģiskāk tomēr būtu kopumā pieturēties pie kāda viena noteikta principa interjera iekārtojumā. Mainot to, kas ātrāk noveco : sienu apdares veidus – krāsojumu, tapetes; gaismas ķermeņus, aizkarus, mīkstos grīdas segumus un modes diktētus elementus izmantojot sīkiem akcentiem vai uzlabojumiem, iespējams sekot interjera modes aktualitātēm, nezaudējot interjera uzbūves mugurkaulu.
GALVENAIS UN PAKĀRTOTAIS, AKCENTS UN FONS
Lai interjers nekļūtu garlaicīgs un vienmuļš, visām tā sastāvdaļām nav jābūt vienlīdz izceltām vai svarīgām. Šis ir viens no galvenajiem interjera veidotāju uzdevumiem – atšķirt galveno no pakārtotā. Domājot par dominanti interjerā, jābūt skaidrai pašai pamatkoncepcijai, kas tieši būs galvenais mājā – funkcija, kāda konkrēta stila iezīmes, formu saskaņa, apgaismojums, krāsojums, apdares materiālu virsmu toņi un faktūras, vērtīgas mēbeles vai mākslas darbi vai kādas citas lietas. Interjera izteiksmību plašākā nozīmē nodrošina kāda faktora, vai kopozīcijas paņēmiena izcelšana uz pārējo fona /galvenais › pakārtotais/.
Domājot par telpu kopskatu visā mājā un iekārtojot interjeru katrā iekštelpā atsevišķi, nākas ievērot līdzīgu principu, tikai šaurākā nozīmē – kādam no interjeru veidojošiem elementiem jāatvēl galvenā loma. Vienkāršoti runājot, var izmantot pasaulē atzītu dizaineru mēbeles vai gaismas ķermeņus, lepoties ar izcilu mākslinieku gleznām, taču šīm vērtīgajām lietām nepieciešams arī atbilstošs, neitrāls, pieskaņots fons. Nav iespējams vienlīdz piesaistīt uzmanību gleznai un sienas plaknei, uz kuras tā novietota.
Akcents telpā var būt ne tikai atsevišķs priekšmets, bet arī to grupa, īpaši projektēts mākslīgais apgaismojums, tekstīlijas vai kas cits, taču jebkurā gadījumā pārējām interjera sastāvdaļām jābūt mazāk piesaistošām un aktīvām – jākalpo kā fonam.
VIENOTĪBA
Vienotību var uzskatīt par galveno interjera komponēšanas principu, kas atsevišķus telpu veidojošos faktorus un elementus apvieno kopējā veselumā jeb ansamblī. Interjers ideālā gadījumā ir trīsdimensiju mākslas darbs, un pirmais, ko uztveram ieejot kādā telpā, ir tās vizuālais tēls jeb kopskats. Tieši vienotība, atsevišķu formu, materiālu, krāsu toņu, virsmu īpatnību, izvēlēto kompozīcijas paņēmienu harmonija jeb saskaņa ir interjera iekārtotāju mērķis un uzdevums. Tā nav visu izvēlēto un doto faktoru mehāniska summa, bet gan pārdomāta izvēle un sakārtojums.
…
