Idejas par tādu Eiropas federāciju, kas nav izveidota uz iekarojumu un suverēnu valstu savstarpējas iekarošanas pamata, Eiropas intelektuālajā pasaulē parādījās jau 14. gs.
Parādās pirmie darbi par varbūtējo politisko izkārtojumu, lai novērstu karus. Tika meklēti veidi kā panākt, lai Eiropa būtu stabila, droša, lai nenotiktu savstarpējie kari.
Par vienu no pirmajiem federācijas izveidošanas projektiem var saukt Pjēra Dibuā domas, kas izteiktas 4 grāmatās. Viņš uzskata, ka vajadzētu izveidot Eiropas valstu Federāciju, kur Francija būtu līdere. Šādas federālas Eiropas priekšgalā būtu jāizvirza valstu valdnieku pilnvarotā grupa, kas būtu politiskās varas centrs un piedāvātu savus politiskos risinājumus. Viņš uzskatīja, ka jāveic izglītības saskaņošana atsevišķās valstīs un kā arī jāveic sieviešu izglītošana.
Dante Alivjēri 1311. saraksta grāmatu „Monarhija” un uzskata, ka vienīgā apvienošanās iespējama- Eiropas līmeņa monarhiju izveidē. Viduslaikos ļoti liela nozīme Eiropas integrācijas attīstībā bija Romas katoļu baznīcai. Pastāvēja pat ideja par pasaules kristiešu monarhijas izveidi.
Būtībā pastāv divas idejas:
humānais Eiropas apvienošanas modelis (nevardarbīgais, politiskais modelis), kas paredz ciešu sadarbību politiskā, kultūras, infrastruktūras, sociālā utt. ziņā, kur valstis būtu apvienojušās pēc brīvprātības principa;
vardarbīgais ceļš (ar karu palīdzību, draudiem utt.), kur kāda valsts vardarbīgā veidā cenšas veidot kopēju tirdzniecību, infrastruktūru, kultūru, politiku utt., piem. Hitlera Vācija un Napoleona Francija.
17.gs. Francijas karalis Anrī IV esot pārspriedis Eiropas Federācijas izveidošanu ar savu ministru Silī. Viņi uzskatīja, Eiropu apdraud Turcijas Impērija un Krievijas cari un Eiropa būs drošībā, ja izdosies Turciju un Krieviju izspiest ar ārējiem draudiem. Silī ieguldījums federācijas idejas attīstībā ir viņa personīgais prestižs, kas izraisīja pārrunas ap šo jautājumu gadiem ilgi.
Angļu kvēkers Viljams Penns 17. gs. izvirzīja ideju par Eiropas mēroga parlamentu, kas ir veidojams pēc kvotu principa (jo lielāka ir valsts, jo lielāks ir deputātu skaits).
18. gs. Žans Žaks Ruso uzskata, ka Eiropas politisko uzbūvi jāveido uz federācijas bāzi u ir jāizveido 16 valstu apvienība. Ruso nosacījums bija, ka valstis, kas iestājušās šajā federācijā nedrīkst no tās izstāties.
Savukārt Imanuēls Kants, uzskatīja, ka tieši pretēji valstīm ir jādod iespēja Brīvprātīgi iestāties un izstāties no apvienības, ja vien valsts tā vēlas. Viņš uzskatīja, ka bez integrācijas nebūs iespējams nodrošināt mieru- gan ārējos, gan iekšējos draudus.
Anrī Sen-Simons mēģināja attīstīt ideju par viseiropas parlamentu. Viņš uzskatīja, ka Eiropas valstu federācija var būt būvēta kā ASV. Sensimonisma kustība pārsvarā nodarbojās ar filozofiskiem un praktiskiem ieteikumiem par to, kā optimālā veidā veikt industrializāciju toreiz agrārajā Francijā.
19. gs. vidū Karlo Kataneo- 4 Eiropas vienotības simboli:
imperiālā vara
ticības vienotība
vienota likumdošanas sistēma
vienota valodas sistēma
1815. gadā pēc Napoleona sagrāves tiek sasaukts Vīnes kongress, lai lemtu kāda būs Eiropas kārtība. Tika nodibināta Svētā Alianse, kur Eiropas lielāko valstu valdnieki paraksta vienošanos, ka sanāks uz regulārām apspriedēm (Krievija, Prūsija, Austrija, Lielbritānija, Francija) un lems par aktuālāko jautājumu risināšanu. Jāatzīmē, ka Vīnes sistēma nodrošināja stabilitāti pasaulē līdz 1914. gadam.
20. gs. Pirmais Pasaules karš (1914-1918) ar savām ekonomiskajām, politiskajām, psiholoģiskajām un demogrāfiskajām sekām bija impulss jaunas sadarbības idejas meklēšanai. Pēc 1.p.k. Ričards Kudenhole Kalergi piedāvā jaunas idejas Eiropas valstu apvienošanā. …
