Latvijas valdība uzmanību neapmierinošajam stāvoklim satiksmes drošības jomā sāka pievērst jau 2000.gadā, pēc vairākiem smagiem ceļu satiksmes negadījumiem, kuri notika 2000.gada jūnija mēnesī. Tika pieņemta Ceļu satiksmes drošības nacionālā programma, kas liecina par situācijas izpratni un vēlēšanos to uzlabot.
Pasaulē ceļu satiksmes kustības drošībai pastiprināta uzmanība tiek pievērsta jau kopš 80. gadiem, kad stāvokļa pasliktināšanās sāka ietekmēt jau ari citas dzīves sfēras. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā katru gadu visā pasaulē ceļu satiksmes negadījumos bojā gāja aptuveni 500 000 cilvēki, bet ievainoto cilvēku skaits bija apmēram 20-30 reizes lielāks un apmēram 10% no gultu skaita slimnīcās aizņēma cilvēki, kas cietuši ceļu satiksmes negadījumos. Apmēram l%-3% no katras valsts kopprodukta aiziet ceļu satiksmes negadījumu seku likvidācijai.
Automobilizācija, neskatoties uz pozitīvo ietekmi uz valsts ekonomisko labklājību, izsauc arī negatīvās parādības, kuras sāka izpausties attīstītajās valstīs šā gadsimta 60.,70 gados. Analizējot CSNg statistiku un automobilizācijas līmeņa izmaiņas no 1945. gada, var izdalīt kopēju Rietumeiropā vērojamu tendenci- motorizācijas sākuma posmā bojā gājušo skaits palielinājās līdz ar transporta līdzekļu skaita, pārdotā benzīna daudzuma un nobraukto auto km skaita pieaugumu.
Tikai pēc tam, kad satiksmes drošības jomā tika sākts aktīvs darbs, īstenoti stingri un efektīvi pasākumi, sākās bojā gājušo skaita samazināšanās, neskatoties uz transporta līdzekļu skaita un nobraukto auto km skaita nepārtrauktu palielināšanos. Skandināvijas valstu pieredze rāda, ka, lai sasniegtu augstu ceļu satiksmes drošības līmeni, jāizmanto CSNg analīzē iegūtie atzinumi un jāatrisina divi globāli problēmu bloki:
jāizstrādā un jārealizē pasākumi CSNg cēloņu novēršanai;
jāizstrādā un jārealizē pasākumi CSNg seku likvidēšanai.
Deviņdesmito gadu vidū relatīvais satiksmes drošības līmeņa rādītājs – bojā gājušo skaits uz 1 000000 iedzīvotājiem, kas raksturo personīgo drošību autosatiksmē kādā administratīvajā teritorijā – vidēji Eiropā bija 130. Savukārt Skandināvijas valstīs, kuras klimatiskos apstākļus var salīdzināt ar Latvijas apstākļiem, minētais līmenis tika sasniegts ievērojami agrāk: Norvēģijā 1969. g., Zviedrijā 1976. g., Somijā 1978. g., Dānijā 1981. g. Latvijā 1998. gadā šis rādītājs bija 274, Lietuvā 1998. gadā šis rādītājs bija 221, Igaunijā 1998. gadā šis rādītājs bija 195, Latvijā maksimālais bojā gājušo skaits - 923 cilvēki fiksēts 1991. gadā. Tieši šis apstāklis, kā arī tas, ka sāka strauji attīstīties Latvijas sakari ar Eiropas valstīm, aktualizēja jautājumu par satiksmes drošības garantēšanu uz Latvijas autoceļiem Eiropas līmenī. 1994. gadā Latvijā Transporta attīstības programmas ietvaros, izstrādāja pirmo Ceļu satiksmes drošības programmu. Realizējot 1994.g. Ceļu satiksmes drošības programmā minētos pasākumus sasniegts bojā gājušo skaita samazinājums 1,47 reizes (salīdzinot ar 1991.g.).
Sabiedrības satraukumu par satiksmes drošības stāvokli Latvijā apstiprina arī 2004.gada maijā Rīgā notikušais 1.Starptautiskais forums „Satiksmes drošība Baltijā un Eiropas savienībā”, kura pamatmērķis bija: „Veicināt ceļu satiksmes drošību valstī un Eiropā kopumā kā vienu no galvenajiem iekšējās drošības aspektiem, mazināt satiksmes negadījumu skaitu, to izraisītās sekas un letalitāti, panākt valsts un ES likumdevēju un valdību atbalstu šo jautājumu risināšanā, saasināt sabiedrības - pašu satiksmes dalībnieku - uzmanību, rosināt viņu apzinīgumu, un iniciatīvu, kas būtu vērsta uz savstarpēju palīdzību un cieņu, veidot satiksmes drošības kultūru”1. Foruma dalībnieku 2004.gada 30.aprīlī pieņemtajā rezolūcijā atzīmēts, ka valsts atbalsts satiksmes drošības jautājumu risināšanā nav uzskatāms par konsekventu un pietiekošu, ceļu satiksmes drošības nacionālajā programmā izvirzītie uzdevumi un mērķi netiek realizēti pietiekamā apmērā, un kā viens no veicamajiem uzdevumiem minēts: „nepieciešams aktivizēt drošības veicināšanas darbu jebkurā mērķa auditorijā gan valsts , gan pašvaldību līmenī, lai ietekmētu pozitīvāku katra indivīda un visas sabiedrības attieksmi pret drošības pasākumu ievērošanu”2.
Valdība nolēma, ka palielinoties transportlīdzekļu skaitam, 2006. gadā tas būs sasniedzis ap 850000, kas atbilst automobilizācijas līmenim – aptuveni 350 auto uz 1000 iedzīvotājiem. Nobraukums līdz 2006. gadam pieaugs 1,4 reizes salīdzinot ar 1998. gadu un sasniegs 17,65 miljardus automobiļu kilometrus. Pieņemts, ka sākot ar 2000. gadu satiksmes drošība uzlabosies un bojā gājušo skaits ik gadus samazināsies par 10%, bet ievainoto (arī CSNg ar cietušajiem) samazināsies par 2,5%. Līdz ar to risks iet bojā CSNg samazināsies pateicoties nobraukumu pieaugumam un bojā gājušo skaita samazinājumam no 0,044*10-6 uz 1km gadā (1998.g.) līdz 0,018 *10-6 uz 1km gadā (2006.g.).…
