Inkvizīcija

I Inkvizīcija, tās pamat izpratne

1.1. Jēdzienu skaidrojums.
Lai izprastu inkvizīcijas nozīmi un atstāto ietekmi uz kultūras un tiesisko stāvokli, kā arī iedarbību noziedzīgu nodarījumu novēršanā, pats process jāaplūko kontekstā ar apstākļiem, kuru spiediena rezultātā tas radās, kā arī ar mērķiem, ko tas vēlējās sasniegt.
Pievēršoties termina „inkvizīcija” definējumam, nākas saskarties ar situāciju, ka tas attiecināms uz vairākām nozīmju izpausmēm. Parasti ar inkvizīciju saprot izmeklēšanu( lat. inquisitio) jeb precīzāk- Romas katoļu baznīcas tiesu ticības atkritēju jeb ķeceru vajāšanai, tiesāšanai(inquisitio haereticae) un sodīšanai. Pirmo reizi rakstos inkvizīcija minēta 1215.gadā, kad sākumā inkvizīcijas realizētāji netika nometināti vienā konkrētā vietā, bet ceļoja apkārt. Par šī procesa aizsācēju uzskatāms pāvests Inocentijs III, kurš darbību aizsāk jau 13.gs, taču vēlāk inkvizīcija kļūst plaši pazīstama ne tikai Itālijā, bet arī Eiropā. Pāvests Inocentijs III vēsturē tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem pāvestiem. Viņš cēlies no Itālijas augstmaņiem, apguvis teoloģisko un reliģisko izglītību Boloņā un Parīzē, salīdzinoši agri tiek ievēlēts par pāvestu, bet līdz ar to arī agri uzsākdams savu profesionālo darbību, izveido valdošo uzskatu par Dieva mieru un visbeidzot arī bija viens no galvenajiem, kas kontrolēja inkvizīcijas procesu. Bet inkvizīcijas procesa attīstība un darbība neskāra tikai Romu(vēlāk-Itāliju). Pēc Romas sabrukuma par valdošo reliģiju pamazām kļuva kristietība. Taču daudzas civilizācijas, arī Eiropā, bija tādas, kas nepieņēma vai nevēlējās pieņemt jauno reliģiju un saglabāja arī savas nacionālās reliģiskās īpatnības.
…