Ievads.
Kopš kristīgās baznīcas sākumiem ir pastāvējušas ticīgo grupas, kas to kritizēja un neatzina pieņemtās dogmas (nekritiski pieņemta, par nemainīgu patiesību atzīta tēze. Reliģijas dogmati ir kristietības un citu reliģisku mācību galvenās tēzes, ko baznīca atzinusi par neapšaubāmu dievišķas izcelsmes prasībām [3., 148.] ). Oficiālā baznīca šos cilvēkus sauca par ķeceriem un bargi vērsās pret viņiem [1., 348.].
Sākotnēji baznīca vēl mēģināja ķecerus pārliecināt par to, ka viņi savā ticības dedzībā ir aizgājuši maldu ceļus, un atgriezt viņus savā klēpī. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka tas nav iespējams, un tika uzsākta ķeceru vajāšana.
12.-13. gadsimta mijā baznīca izveidoja speciālas iestādes – inkvizīcijas (katoļu baznīcas tiesas izmeklēšanas iestāde cīņai pret ķecerībām, brīvdomību, baznīcas un feodālās iekārtas pretiniekiem. Latvijā izveidota 16.-17. gadsimtā un izpaudās „raganu prāvās” [3., 257.] ) tribunālus, kuru uzdevums bija pārbaudīt visas ziņas par ķecerību izpausmēm, uz vietas veikt lietas izmeklēšanu un aizdomīgo personu nopratināšanu. Inkvizitors bija apsūdzētājs, tiesnesis un aizstāvis vienā personā. Lai piespiestu apsūdzētos atzīties, inkvizīcija drīkstēja pielietos spīdzināšanas metodes (viduslaikos tās gan tika izmantotas arī laicīgo tiesu praksē). Tos, kuri negribēja atteikties no savas pārliecības, sodīja, sadedzinot uz sārta. Pakāpeniski inkvizīcijas darbība pletās plašumā, un tās kulminācija iestājas 16.-17. gadsimtā. Viduslaikos inkvizīcijas upuru skaits bija vēl samērā neliels [1., 349.].
Inkvizīcijas tiesa bija ļoti nežēlīga. Inkvizitori spīdzināja apsūdzētos visdažādākajos nežēlīgos veidos, līdz tas atzinās noziegumā, pat ja nebija to darījis, lai tikai izbeigtu savas ciešanas un ātrāk būtu sadedzināts uz sārta. Inkvizīcija bija baiļu iemesls jebkuram iedzīvotājiem. Ar savu nežēlīgo darbu vispilgtāk izcēlās Spānijas inkvizīcija.
…
