Inkvizīcija viduslaikos. Ķeceri un raganas

Viduslaiki pasaules vēsturē tiek skatīti kā tumsonības un neziņas laikmets, kurā vienu no galvenajām lomām spēlē katoļu baznīca un karaļu absolūtā vara. Šajā laikā baznīcai, kā starpniekam starp tautu un monarhiem, ir noteicošā loma visās jomās – arhitektūrā, mākslā, tiesu sistēmā, sadzīvē. Tā kā baznīcai ir saistība arī ar tā laika cilvēku pievēršanu kristietībai, tad viduslaikos parādās tāds jēdziens kā inkvizīcija, kas vistiešākajā veidā atspoguļo cilvēku, valsts, morāles principu, humānisma un korumpētības lomu, kas caurstrāvo viduslaikus un atspoguļo to patieso būtību. Savukārt paši ķeceri, pagāni un raganas ir kā simboli tautas alkām pēc vārda un domu brīvības, kas viduslaikos pielīdzinājās valsts nodevībai. Baznīca ar visiem iespējamajiem līdzekļiem pēc iespējas ilgāk centās cilvēkus turēt neziņā par apkārt notiekošo, iebaidīt viņus ar inkvizīcijas palīdzību un neļaut nevienam paust savu individuālo viedokli, lai saglabātu pūļa bezierunu paklausību. Tomēr līdz ar ķecerības pastāvēšanu jūtama cilvēku tieksme kaut ko mainīt pastāvošajā kārtībā, vēlme nepakļauties un cīnīties par spīti arvien pieaugošajai baznīcas pretreakcijai. Pret ķeceriem izturējās kā pret sabiedrības ienaidniekiem – viņus neieredzēja un nicināja. Viņu mežonīgais ienaids pret baznīcas tradīcijām un noteikumiem, kopā ar garīdznieku lomas stingru noliegšanu, atrada klusu piekrišanu daudzos cilvēkos. …