Postmodernā latviešu literatūras daļa, kas 20.gadsimta 90.gadu sākumā un vidū bija ļoti aktīva, gadsimtu mijai tuvojoties, pamazām zaudēja enerģiju. Toties šajā laikā varēja nostabilizēties tie autori un autores, kas, savā izteiksmē būdami moderni, bija atraduši citādu un atšķirīgu veidu, kā savā radošajā procesā izteikt ap viņiem esošo pasauli.
Viena no spilgtākajām sava izteiksmes veida meklētājām ir Inga (Ingrīda) Ābele. Prozaiķe, dramaturģe, dzejniece Inga Ābele dzimusi 1972.gada 5.oktobrī Rīgā. 1990.gadā beigusi Rīgas 39.vidusskolu (tagad Rīgas Juglas vidusskola), kur padziļināti mācījusies literatūru. Tieši skolas laikā arī meklējami pirmsākumi viņas dzejas domām. Pēc tam neilgi studējusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Līdz debijai literatūrā I.Ābele trīs gadus bijusi trenere Oktes muižas zirgaudzētavā, kā arī kādu laiku strādājusi kancelejas preču veikalā Rīgā. 2001.gadā absolvējusi Kultūras Akadēmijas Televīzijas un teātra dramaturģijas nodaļu: “Kultūras akadēmijas pirmajā kursā es neko nevarēju uzrakstīt. Mani gribēja atskaitīt. Un tad es aizbraucu uz laukiem, sēdēju istabā un domāju – tas ir mans iekšējais šķērslis, ja es to nesapratīšu, ja es tam netikšu pāri, tad palikšu uz vietas. Tas ir iekšējais pārbaudījums.”1 Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzējs Lauris Gundars bijušo studenti I.Ābeli raksturo kā mērķtiecīgu, kura „lielā mērā pašdisciplinē sevi. Turklāt viņai piemīt jauniem dramaturgiem neraksturīgais – Inga ir spējīga atteikties no tā, ko jūt – nevar. Manuprāt, ne tas labākais bija viņas publicitātes vilnis – ātri un strauji, bet viņa ir gana labi ar to tikusi galā.”2 I.Ābele ir viena no Latvijas Dramaturgu ģildes dibinātājām, kā arī Rakstnieku Savienības biedre.
I.Ābele veiksmīgi izpaudusies visos literatūras žanros. Koncentrēti fiksējot I.Ābeles literāro veikumu, veidojas šāda publikāciju virkne: stāstu krājums „Akas māja” (1999), luga „Tumšie brieži” (publicēta 2000.gada janvārī žurnālā „Karogs”). Sarakstījusi dzejoļu krājumu „Nakts pragmatiķe” (2000). I.Ābele atzīst, ka viņa nav piedzimusi ar dabas dotu dzejnieces talantu, bet laika gaitā to izkopusi: “Es saprotu, ka cilvēks var vienkārši piedzimt par dzejnieku, un es neesmu tāda piedzimusi. Atceros, ka tikai viens dzejolis atnācis pats, es šuvu pogu... Un vēl – bija pavasaris, es nācu no eksāmena filozofijā, ziedēja liepas, sākās lietus, tūlīt bija jābūt drausmīgam gāzienam, bet man sāka nākt virsū dzejoļi.…
