1.Vēsture
Saules gaisma ir vienmēr bijusi, ir un būs kā tuvs, dabīgs un pieejams ārstēšanās un rehabilitācijas līdzeklis, kura sastāvā ietilps infrasarkanie, redzamie un ultravioletie stari. Pirmā ziņa par apzinātu saules staru izmantošanu ārstniecībā un profilaksē saistās ar Ēģipti 14.gs. p.m.ē. ēģiptiešu valdnieks Amenhoteps IV bareljefos attēlots zem saules stariem(skat.1.att.). Šie stari iznāk no diska un beidzas roku veidā, kuras tur dzīvības simbolu. Šādā veidā saprotami un izteiksmīgi tiek parādīta saule, kas, kā to saprata seni ēģiptieši, bija dzīvības un veselības avots. Amenhoteps ir cēlis torņus, kuros nebija jumta. Šīs celtnes tika veltītas saules dievam Atonam. Šajās būvēs valdnieks kopā ar savu sievu Nefertitī un bērniem sauļojās. Saules gaismas ārstnieciskos un profilakses nolūkos senajā Ēģiptē tika izmantota vēl daudzus gadsimtus pēc Amenhotepa nāves. Par to liecina Herodots, kurš dzīvoja 5.gs. p.m.ē. Pētot karavīru kaulus, kuri gāja bojā kauja pie Tanisas pilsētas 525.g.p.m.ē., viņš konstatēja, ka ēģiptiešu galvaskausi ir izturīgi un cieti, bet persiešu – mīksti. Pēc Herodota domām, šāda kaulu cietības atšķirība ir saistīta ar to, ka ēģiptiešu vīrieši jau no pašas bērnības nēsāja ļoti īsi apgrieztus matus un tāpēc galvaskausa kauli saules iedarbības rezultātā bija kļuvuši cieti. Pretēji viņiem, persiešu vīrieši nēsāja filca cepures. Kā tagad zināms, saules starojuma sastāvā esošie ultravioletie stari fotoķīmiskas reakcijas rezultātā 7-dehidroholesterīnu pārveido par D vitamīnu, kurš normalizē kalcija un fosfora vielu mainu, kaulu struktūru un to cietību.
Saules gaismas nozīmi atzina senie grieķi. Lieli nopelni saules izmantošanai veselības nostiprināšanā un slimību ārstēšanā ir Eiropas medicīnas „tēvam” Hipokrātam. Savā grāmatā „Aforismi” viņš atzīmē saules gaismas atsāpinošo efektu dažādu brūču un kaulu lūzumu dziedināšanā. Hipokrātu var uzskaitīt par saules terapijas pamatlicēju. Viņš izveidoja uz dienvidiem atvērtas nojumes, kurās notika slimnieku rehabilitācija zem saules stariem.…
