Informācija, zināšanas, steiga vai laika trūkums, globalizācija, attīstība un integrācija kļūst par mūsdienu dzīves atslēgvārdiem, kuri raksturo sabiedrībā notiekošos procesus. Sabiedrības attīstība nav regulējama piespiedu kārtā un svarīgākā sabiedrības īpatnība ir pašattīstība, kuras procesā cilvēks izzina pasauli un savu vietu tajā.
Nikolas Garnhams raksta, ka „komunikāciju zinātnieku interešu centrā neizbēgami ir novietots informācijas sabiedrības teorijas analīze un kritika. Tā ir šībrīža vēsturiskā perioda dominējošā ideoloģija. Tā pievēršas jautājumiem, kuri ir neizbēgami katram, kurš vēlas saprast attiecības starp sociālās komunikācijas struktūru un procesiem, un kurš vēlas saprast sociālo struktūru un procesus kopumā. Šie jautājumi skar: a) vispārēja līmeņa ietekmi uz produktu veidiem, īpaši uz varas ietekmes un ražošanas attiecībām, b) sadursmi pašas ražošanas organizācijas līmenī un tādējādi tās struktūrā, darba apzināšanā un sociālā stratifikācijā, c)ietekmi politikas un kultūras sfērā.”1 Ir svarīgi noskaidrot, kas ir „informācijas sabiedrība”, kādas ir tās svarīgākās tendences, kas raksturo 20.gs. beigu un 21.gs. sākuma posmu, kā tās galvenās idejas darbojas un tiek īstenotas dažādās sfērās. Sākumā referātā tiks sniegts raksturīgāko terminu skaidrojums, informācijas sabiedrības teorijas atziņas, bet otrajā referāta daļā informācijas sabiedrības īstenošanas notikumi, par sabiedrības politiskās un sociālās dzīves norisēm Latvijā un pasaulē.
Analizējot sabiedrībā šķietami aktuālu problēmu pārspriešanu akadēmiskā līmenī, valsts pārvaldes sistēmās un masu medijos, skaidri iezīmējas ar informācijas tehnoloģiju, atvērtas sabiedrības un vispārējas valsts attīstību saistītas tēmas. Arī politiskās diskusijā, kultūras pārstāvju sarunās un sociālā nodrošinātības sfērā vairs neiztikt bez informācijas tehnoloģijām un „globālu” ideju pārņemtām cilvēku grupām. Kas ir šis spēks, kas liek darboties un attīstīties, ievērojami palielinot tehnikas un vairs ne fizisko spēku, bet gan prāta spēju nozīmi? Ja tā ir ideoloģija, tad ir vērts tajā iedziļināties.
Zināšanu apgūšanai, izmantošanai un radīšanai nepieciešama efektīva izglītības sistēma, kurā galvenais ir spēja nepārtraukti apgūt jaunas zināšanas, mācēt tās praktiski pielietot, pamatot savu viedokli un sastrādāties ar citiem.
Ievērojamais ekonomists Pīters Drukers (Peter Drucker), atzīmēja, ka galvenā loma zināšanu ekonomikā būs nevis augstākā līmeņa speciālistiem un zinātniekiem, bet gan zināšanu tehnologiem – cilvēkiem, kuru darbs prasības nosaka iziet formālu un padziļinātu izglītības procesu. Tie ir informācijas tehnoloģijas speciālisti, medicīnas darbinieki, juristi, skolotāji un daudzu citu profesiju “vidējais personāls”. 20 gadu laikā zināšanu tehnologu skaits pēc Drukera vērtējuma sasniegs 40% no darbaspējīgajiem attīstīto valstu iedzīvotājiem. Viņu sagatavošanai un sociālo vajadzību nodrošināšanai Drukers aicina pievērst lielāko uzmanību pārejā uz zināšanu ekonomiku.
Informācijas sabiedrības teorētiķi savās nākotnes vīzijās redz būtiskas izmaiņas likumdošanā, telekomunikācijās, izglītība un zinātnē, veidojot valstiskas nozīmes informācijas sistēmas, globālu kultūrvidi. Ekonomikā notiks tautsaimniecības pārorientēšanās uz informācijietilpīgām nozarēm, notiek uzņēmumu piesaiste globālajiem procesiem, nodarbinātības sfērā dominēs ar informācijas apstrādi saistītas darbavietas. Telekomunikācijas politika svarīgākā un izaicinošākā problēma būs vienādu iespēju radīšana visiem. …
