Inflācija ir papīrnaudas laišana apgrozībā lielākā daudzumā, nekā vajadzīgs preču apgrozībai. Inflācijas rezultātā notiek strauja papīrnaudas vērtības pazemināšanās, plaša patēriņa preču cenu celšanās, reālās darba algas samazināšanās. Pastāv uzskats, ka kapitālisti izmanto inflāciju savas bagātības palielināšanai uz citu rēķina. Inflāciju iedala pieprasījuma inflācijā un piedāvājuma inflācijā. Arī inflācijas tempi var būt dažādi – lēnā inflācija (3-5% gadā), mērenā inflācija (līdz 10% gadā), straujā inflācija (ap 20-30% gadā), hiperinflācija jeb superinflācija (50% mēnesī). Hiperinflācija pasaules valstu ekonomikā tiek dēvēta par fenomenu, kas vēsturē bijis vērojams tikai pāris reizes. Piemēram, 1921. gadā Vācijai pēc Pirmā pasaules kara tika iesniegts fantastisks rēķins 32 miljardu vācu zelta marku apmērā reparāciju izmaksai sabiedrotajiem. Šādas summas savākšana nodokļu veidā bija nereāla, tāpēc, lai segtu savu augošo budžeta deficītu, Veimāras valdība sāka drukāt papildus naudu. Rezultāti nebija ilgi jāgaida. Cenas 1922. gadā pieauga par 5470%, bet 1923. gadā – 1 300 000 000 000 reizes. 400 grami sviesta maksāja 1,5 miljonus marku, 400 garmi gaļas – 2 miljonus marku, viena ola – 60 tūkstošus zelta marku. Cenas mainījās nepārtraukti ar dažu sekunžu intervālu. Vēl Ginesa rekordu grāmatai cienīga hiperinflācija bija Ungārijā 1946. gadā. Augustā viens pirmskara forints līdzinājās 829 oktiljoniem (1022) jauno forintu. 1USD atbilstoši tika mainīts pret . Hiperinflācija Latvijā tika piedzīvota 1992.gadā, kad cenas palielinājās par gandrīz 1000%. Šo inflāciju izraisīja straujā Latvijas pāreja uz kapitālisma ekonomiku, kā arī krasa monetārās politikas maiņa. Šī krīze Latvijā turpinājās līdz 1995. gadam.…
