Dzīves apstākļi. Lai arī kopējā populācija Eiropā pieauga no l87,000,000 l800.g. līdz 466,000,000 l9l4.gadā un vidējais mūža ilgums pieauga, vidējā strādnieka dzīves ilgums saruka. 1842.gadā izdotā E.Čedvika atskaite par strādnieku sanitārajiem apstākļiem vēsta: „Ikgadējā mirstība no netīrības un sliktas ventilācijas ir lielāka nekā kritušo skaits jebkurā no kariem, ko pasaule ir piedzīvojusi. Anglijā un Velsā vien ir dokumentēti 43 000 gadījumu, kad sievietes kļūst par atraitnēm, un 112 000 gadījumu, kad bērni kļūst par bāreņiem. Vidējais mūža ilgums ir zem 45 gadiem t.i. par 13 gadiem zemāks nekā tam vajadzētu būt.”
Rūpnīcu īpašnieki, īpaši metalurģijas un ogļu raktuvju industrijās, bieži cēla uzņēmumu pilsētiņas. Darbiniekiem tajās tika piešķirtas lētas dzīvesvietas kā papildinājums zemajām algām. Būtībā strādājošais bija iesprostots, jo viņam nebija citas izvēles kā vien palikt un turpināt darbu un dzīvi slikti būvētajās mājās, ja vien viņš nevēlējās palikt uz ielas. Cilvēki bija pakļauti galējai nabadzībai, viņu mājokļi lielākajā daļā gadījumu sastāvēja no vienas istabas bez kanalizācijas, kas bija ideāli perēkļi dažādām slimībām un infekcijām, turklāt šie nolaistie mitekļi bieži vien bija pārapdzīvoti.
…