Industriālās ekosistēmas

Lai cilvēce vēl kādu laiku varētu pastāvēt uz Zemes, tai jāmācās no dabas. Lai pārkārtotu domāšanu un pēcāk arī dzīves modeli, ir ne tikai jāizprot augu, dzīvnieku un arī mikroorganismu ekosistēmu darbības pamatprincipi, tie arī jāpielieto, veidojot attiecības ar vidi un savā starpā. Fritjofs Kapra (Fritjof Capra) grāmatā «Dzīves tīkls» akcentē vairākas ilgtspējīgu ekoloģisko sistēmu raksturojošās iezīmes, kas jāņem vērā, veidojot nākotnes sabiedrību:
* savstarpējā atkarība,
* cikliskums,
* partnerība,
* spēja pielāgoties,
* daudzveidība.
Eko-pilsētu var definēt kā cilvēku vajadzībām aprīkotu dzīvesvietu, kurā cilvēku darbības ir nekaitīgi integrētas dabas pasaulē veidos, kas atbalsta veselīgu cilvēces attīstību un ko sekmīgi var turpināt bezgalīgi ilgi.
Cilvēki, kuri dzīvo lielajās industriālajās pilsētās teiktu, ka eko-pilsēta ir vēl viena utopija, bet tomēr šādas pilsētas, ciemati un kopienas eksistē.

2. Eko-pilsētu piemēri
Pasaulē mūsdienās nemaz tik daudz ekopilsētu nav. Gandrīz visām pilsētām nav izveidota sava sabalansētā enerģijas sadale. Savus atkritumus nogādā uz kādu citu vietu ārpus pilētas robežām, un daļa pilsētu savus atkritumu daudzumu necenšas samazināt, nemaz nerunājot par atkritumu otrreizējo pārstrādi.

1.1. Joffas (Yoff) kopiena netālu no Dakāras, Senegālā
Joffa ir 600 gadu vecs tradicionāls zvejnieku ciemats, kurš atrodas vistālākajā Āfrikas rietumu punktā jeb Kaboverdē. Joffas cilvēki tradicionāli ilgtspējīgā veidā pārtika no zvejošanas, rokdarbiem un amatniecības un naturālās lauksaimniecības.
Joffā ar tās spēcīgajām kultūras tradīcijām ir visa eko-ciemata “sociālā programma”. Tās stimulējošie spēki ir sadarbība un pārvaldība, izmantojot konsensa lēmumu pieņemšanu, un visu līdzdalība. Kopienas sabiedriskā organizācija un vienotība ir tik iespaidīga, kā nekur citur uz planētas. …