Indukcija kā slēdziena veids

Viens no pirmajiem induktīvos paņēmienus sāka pētīt Sokrats. Pēc viņa uzskatiem zināšanas ir jēga par vispārīgo, bet ceļš uz to ved, izzinot atsevišķo. Piemēram, zināšanas par t, kas ir „labdaris”, mēs varam iegūt, vienīgi apskatot atsevišķus labdarības gadījumus dažādās situācijās.
Noteiktu ieguldījumu indukcijas izpētē deva Aristotelis. Taču tikai Jaunajos laikos sakarā ar empīrisko zinātņu strauju attīstību indukcija kļuva par vienu no zinātniskās izziņas pamatmetodēm.
Tāpēc induktīvās metodes zinātnisko pamatojumu ir pieņemts saistīt galvenokārt ar angļu filozofu Frānsisa Bekona (1561-1626) un Džona Stjuarta Milla (1806-1873) vārdiem.


1.2. Induktīva1 slēdziena būtība

Induktīvais slēdziens – slēdziens, kur vispārinājums tiek veikts virzībā no atsevišķā uz vispārīgo vai arī no mazāk vispārīga uz vispārīgāko.
Atšķirībā no deduktīvas secināšanas induktīvo slēdzienu secinājums neizriet no premisām ar loģisko nepieciešamību, kaut gan nav arī pretrunā ar tām.
Tradicionālie induktīvie slēdzieni veidojas, ja kāda pazīme, īpašība, kas piemīt atsevišķai būtnei, lietai, procesam, parādībai, tiek konstatēta arī citos līdzīgos objektos un līdz ar to tiek izdarīts secinājums, ka šai pazīmei, īpašībai ir vispārējs3 raksturs.…