Dzelzs deficīts ir visbiežāk sastopamais deficīts no visiem minerālvielu deficītiem grūtniecēm un dzelzs deficīta anēmija ir visbiežāk izplatītā anēmija grūtniecēm. Dzelzs deficīta anēmija grūtniecēm tiek definēta kā hemoglobīna koncentrācija asinīs mazāka par 110g/L. Taču diagnostikā izmanto arī tādus laboratoriskos rādītājus kā eritrocītu skaitu un morfoloģiju, eritrocītu sadalījuma platumu, trombocītu skaitu, feritīna līmeni, šķīstošo transferīna receptoru koncentrāciju un transferīna piesātinājumu (Herolds, 2021). Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) jaunākie dati liecina, ka dzelzs deficīta anēmija ir 36,5% grūtnieču pasaulē. Dzelzs deficīta anēmijas izplatība variē no 18,9% līdz 47,8% atkarībā no ģeogrāfiskā apgabala. Latvijā dzelzs deficīta anēmija ir 23,2% grūtnieču (WHO, 2021).
Viegls dzelzs deficīts grūtniecības laikā ir fizioloģiska normāla hemodilūcijas stāvokļa sekas. Grūtniecības otrajā un trešajā trimestrī palielinās mātes asins tilpums un dzelzs transportēšana uz placentu un augli, kas izraisa palielinātu nepieciešamību pēc dzelzs (Whittaker, Barrett & Lind, 2001). Kopējais dzelzs daudzums organismā, kas vidēji nepieciešams normālai grūtniecībai, ir 1000–1200 mg. Lai, nelietojot dzelzs preparātus, grūtniecības laikā neattīstītos dzelzs deficīts, sievietes ķermeņa dzelzs krājumiem pirms grūtniecības iestāšanās ir jābūt ≥500 mg (Milman, 2006). Bet realitātē vidējais dzelzs daudzums sievietes organismā ir 200-300mg (Saito, 2014).…