Pašreizējā laika posmā sabiedrībā vārds “demokrātija” ir viens no visbiežāk lietotājiem, bet – vai vislabāk saprastajiem? Vērojot mūsdienu norises valstī un arī skolā, šķiet, ka ar šo vārdu bieži tiek aizsegtas ne visai pieņemamas darbības un uzskati. Arī daļa mūsdienu skolēnu izprot demokrātiju kā viņu interešu un vajadzību pilnīgu apmierināšanu un bezatbildību, nevis kā savstarpēju sadarbību ar skolotāju un citiem skolēniem, kas balstās uz savstarpēju uzticību un atbildību sevis un sabiedrības priekšā.
Uzskatus par demokrātiju ilgu laiku mūsu valstī ietekmēja marksistiski ļeņiniskā teorija. Jāpiekrīt Ā.Karpovas monogrāfijā ”Personība un individuālais stils” izteiktajai domai: “Kā viena no negatīvo seku izpausmēm jāatzīmē iluzorais un pārmērīgi optimistiskais priekšstats, ka aiz lielajām pozitīvajām sociāli ekonomiskajām pārmmaiņām tādā pašā mērogā sabiedrībai vēlamā virzienā attīstīties arī katra konkrētā personība” /9,5/, /13/.
Par demokrātiju un pesonību daudz diskutēts, sākot ar Periklu senajās Atēnās līdz Vāclavam Havelam mūsdienās /13/.
Latvijā par to varam runāt, jau sākot ar 1729.gadu, kad Vidzemē izplatījās hernhūtisms. Arī vācu apgaismotājs Johans Gotfrīds Herdeers simpatizēja antīkajai demmokrātijai. 19.gadsimtā var minēt Kasparu Biezbārdi, Andreju Spāgi, Krišjāni Valdemāru, Jūri Alunānu, Krišjāni Baronu, Ati Kronvaldu. Šiem uzskatiem pievienoojās arī Rainis, uzsverot: “Skolas uzdevums ir izaudzināt pilnvērtīgus pilsoņus – demokrātiskas republikas suverēnās varas nesējus” /13/, /24,32/.
Latvijas Izglītības likuma 2.pantā ir teikts: ”Šā likuma mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli” /8,4/. Demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas priekšnosacījums ir brīvi, atbildīgi, kompetenti pilsoņi, kuri izprot sevi un savas pilnveidošanās iespējas, izprot apkārtējo pasauli /16/, ir gatavi dialogam, saglabājot uzskatu dažādību /13/.…
