Indivīda iespēju un ierobežotības izpratne 20.gs. politikas teorijā

20. gadsimta politikas teorija atšķirībā no agrākajām politiskajām idejām diezgan plaši pievēršas ne tikai jautājumam par to, kāda būtu labākā sabiedrības un valsts pārvalde, bet arī tam, kādas ir un kādām vajadzētu būt indivīdu savstarpējām attiecībām sabiedrības ietvaros. Līdz ar to 20. gadsimta politikas teorijā aktuāli kļūst arī jautājumi par to, kādas ir indivīdu iespējas un ierobežotība.
Lai gan katrā no 20. gadsimta teorijām iespējams atrast idejas par to kādas ir indivīdu iespējas sabiedrībā un kādi ir indivīdus ierobežojošie faktori, tomēr darbā galvenokārt pievērsīšos divām teorijām: feminismam un liberālismam. Šīs teorijas esmu izvēlējusies, jo uzskatu, ka tās ir savā ziņā pretējas. Feminisms galvenokārt cenšas atspoguļot vienas sabiedrības daļas – sieviešu – apspiestību un ierobežotās iespējas. Savukārt liberālisms ir vērsts uz to, ka sabiedrības ietvaros indivīdiem tiek sniegtas plašas iespējas, kuras tiek ierobežotas tikai tādā apmērā, lai viens indivīds nenodarītu pāri citam. Šeit gan ir jāņem vērā vēl viena liberālisma un feminisma atšķirība, kas izpaužas apstāklī, ka liberālisma pārstāvji pārsvarā runā par ideālo sabiedrības variantu, kamēr feministes biežāk runā tieši par konkrēto situāciju. Tomēr arī feministes pauž uzskatus par to, kādai vajadzētu būt sabiedrībai.
Šim darbam ir divi galvenie mērķi. Pirmkārt, atspoguļot indivīda iespējas un ierobežotību dažādo 20. gadsimta politisko teoriju kontekstā. Otrkārt, censties noskaidrot, vai feminisma un liberālisma idejas par to, kāda ir sabiedrība un kādai tai vajadzētu būt (runājot tieši par indivīdu iespējām un ierobežotību), ir kontrastējošas vai iespējams, ka feminisma idejas papildina liberālisma idejas, un šķietamās atšķirības šo divu teoriju starpā ir radušās tikai tādēļ, ka viena teorija pārsvarā aplūko reālo situāciju, bet otra – ideālo. …