Indijas māksla kultūra ir viena no vecākajām pasaules. Ziedošās Indijas upes ielejas civilizācija, pēc arheologu domām, radusies aptuveni 3. gt. p.m.ē., bronzas laikmetā. Cilvēki apūdeņojuši laukus ar Indas ūdeņiem un jau ap 2500.g.p.m.ē. cēluši pirmās pilsētas – Mohendžodars un Harapu, nodarbojušies ar daiļamatniecību (keramiku, juveliermākslu), pievērsušies dažādiem plaktiskās mākslas veidiem (darinājuši dzīvnieku, cilvēku un dievu atveidus). Indijas civilizācijas savā attīstības gaitā ir pārdzīvojusi vairākus vēstures posmus un saskārusies ar daudzām citām senajām pasaules kultūrām.
Indijas mākslā arhitektūrā, tēlniecība un glezniecība arvien cieši saistītas savā starpā un nes līdzi tālas pagātnes leģendas, mitoloģisko pasaules uztveri, kas radījusi Indijas tautas specifiskas tēlainas domāšanas fenomenu.
Arhitektūra
Arhitektūras pieminekļu no senākā posma ir saglabājušies maz jo dzīvojamās mājās pārsvarā cēla no koka. Tikai klosteri bija sākotnēji no akmens. Pilsētas cēla bez īpaša plānojuma, rūpējoties vienīgi par to, lai galvenās ielas būtu pietiekami platas. Bija ļoti lielas dzīvojamās ēkas, iespējams tādēļ, ka to prasīja apvienoto ģimeņu tradīcijas – zem viena jumta varēja dzīvot pat simts radinieku
Slavena celtne ir Sančī stūpa (250. g.p.m.ē.)- apaļa ķieģeļu celtne, kas apšūta ar sarkanu smilšakmeni. No ārpuses stūpa izskatās pēc puslodes, kas paceļās uz cilindra, tik apkārt ir sienas ar četriem vārtiem. Stūpas augstums ir 16,5 m , platums 36,6 m. Puslodes iekšienē atrodas telpa ar relikvijām. Virs puslodes paceļas tornītis ,ar saulessargam līdzīgām ripām, kas simbolizē izziņas pakāpes ceļu uz nirvānu…