Mūsu patiesā iedaba ir līdzīga dzidrām, saules pielietām debesīm, bet ikdienas domu haoss, emocijas un konvenciālā, duāliskā dzīves uztvere ir kā melni mākoņi, kas nostājušies mums ceļā... uz mums pašiem. Šī būtiskā esība spīd mūsu esības dzīlēs pat vismelnākās bezcerības brīdī tieši tāpat kā saule, kas arī pastāvīgi staro debess bezgalībā. To sauc par budas iedabu. Buda nav sveša dieva vārds, buda ir bezpersonisks epitets, kas nozīmē – Patiešām Atmodies. Buda – pabudes – budeti - skan pavisam lietuviski. Latviski tas skanētu tā : nomods – atmodies – būt nomodā.
Viņa Svētība Dalailama sacījis :
- Budisma pamats ir budas iedabas koncepcija, un tajā es saskatu ārkārtīgi lielas cerības. Budas iedaba ir mūsu sirds un prāta patiesā iedaba, kas nav nekas cits kā vien absolūtā, visskaidrākā gaisma.
Negatīvās, ārdošās emocijas – naids, kaislības, ciešanas – ir tikai duļķes mūsu prāta virspusē. Tās ir novēršamas. Budisms ne tik vien noliedz tā saucamo ego esamību, bet arī neatzīst ne kristietības dvēseli, ne hinduisma ātmu. Mums nav dvēseles, ir tikai ļoti trausla apziņas enerģija, kas pārplūst no dzīves uz dzīvi. Nepastāv konstants, mūžīgā dvēsele sniedz sevišķo iespēju mainīties un šīm pārmaiņām notikt. Budisms apgalvo, ka ikkatra dzīvā radība var sasniegt apskaidrību un kļūt par budu.
Trīs laicīguma zīmes budismā – vecums, slimība, nāve.
Samsara - ir tā visa fenomenālā pasaule, kurā eksistējam mēs un pārējās cietējas būtnes. Samsaras ekvivalenti ir elles, tuksneši, kas ņudzēt ņudz no izsalkušām dvēselēm, kustoņu apgabalu, telpu, kurā dzīvo cilvēki, un pusdievu un dievu valstības. Ekvivalenti nav pasaules, kas pastāvētu pašas par sevi, tās nav iesaistījušās telpiskā orientācijas sistēmā.…
