Sarežģītajā Eiropas kultūras sakņu savijumā saskatāmi četri atzarojumi.
No grieķiem nācis racionālisms, ticība mūsu prāta varenībai, skaistajam, kā absolūtai vērtībai, no Romas valsts un tiesiskās apziņas pamats. No Palestīnas nāca ebreju lolotā kristietība, bet no Indijas – ticība, ka visas cilvēces dziļākie pamati rodami dievišķajā pirmsākumā. Tātad – doma par vienotību. Indijā cilvēku vada filosofija, kas uzplaukusi reliģijā.
Indijā netrūkst gudrības. Šī zeme piecos gadu tūkstošos ir saglabājusi savu seju un vēl šodien ir pārliecināta, ka svarīgāk ir nevis valdīt pār citiem, bet gan valdīt pār sevi pašu.
No brahmanisma nākušajam hinduismam nav dibinātāja, pēc indiešu ticējumiem, tas pastāv kopš pasaules sākuma, kopš mūžības. Hinduisms balstās uz Vēdām – senākajām svētajām gudrības grāmatām, kas radušās pat 1500 gadu pirms Kristus dzimšanas, uz Upanišadām, kas sacerētas 800 gadus pirms Kristus, un protams – “Bhagavadgītā”, kas tapusi apmēram 500 gadus pirms Kristus. Laika gaitā indiešu svētie raksti ieguvuši dažādus papildinājumus, paplašinājumus un īsinājumus, nereti pat pretrunīgus. …