Senā Indija aizņēma Indostānas pussalu un Indas un Gangas baseinus.
Milzīgo Indostānas pussalu no pārējās pasaules norobežoja 2,5 tūkštošus kilometrus garie, diženākie pasaules kalni – Himalaji, pār kuriem veda tikai dažas pārejas. Pateicoties šiem kalniem Indijas Z daļa bija pasargāta un lielie kani sargāja to no klejotāju, kalniešu iebrukumiem.
Indijas ZA simtiem kilometru garumā stiepās tropisko džunģļu klāta teritorija, ar augstām kalnu grēdām. Indijas ZR atradās sausais, kalnainais Beludžistānas novads, kuru varēja šķērsot. Caur šo novadu veda nozīmīgi ceļi pa kuriem senajā Indijā nonāca pārceļotāji, iekarotāji un bēgļi. Tādējādi tika nodibināti Indijas sakari ar ārpasauli.
Visauglīgākās bija upju Indas un Gangas baseinu sanešu zemes.
Indijas iedzīvotāju sastāvs nav viendabīgs.
Senās Indijas ZR daļā, ko dēvēja par Pendžabu, radās pirmiedzīvotāju kultūra – pati senākā Indijas kultūra. Ģeogrāfiski izdevīgais Indijas ZR daļas izvietojums cieta no kaimiņu iebrukumiem. Šeit ieplūda svešas tautas, kas ietekmēja Indas ielejas etnisko sastāvu, tomēr tās gandrīz nemaz neskāra citus Indijas rajonus. Neskartos Indijas rajonus sargāja vides dabiskie šķēršļi, kas tos norobežoja.
Senākā Indijas kultūra – Mohendžodaro un Harapas pilsētas, kas bija celtas 2000.gadus vēl pirms āriešu ienākšanas Indijā. Šo pilsētu dzīvei nelīdzinājās nevienas citas pilsētas dzīve visā pasaulē. Indiešu dzīves vietas tika rūpīgi izplānotas, mājas cēla ar taisnām sienām, tās bija apgādātas ar ūdens padevi un kanalizāciju, baseiniem, vannas istabām, kurās atradās no ķieģeļiem celta vanna. Tīrais ūdens tika pievadīts pa caurulēm, bet netīrais izvadīts ārpus pilsētas. Indiešu mājas tika celtas no apdedzinātiem ķieģeļiem, tajās bija daudzas, plašas istabas, tur bija arī ventilācijas sistēmas, jo mājām nebija logu. …
