Mūsu lielākā kļūda, mūsuprāt, ir tā, ka cilvēka saprāts šķiet izpētīts un nemainīgs. Ja vēsture mums kaut ko māca, tad galvenokārt to, ka cilvēces kultūra un zināšanas visu laiku attīstās. Vienīgi dažu indivīdu uzskati ir izveidojušies dogmatiski. Patiesība šķiet vēl dinamiskāka, un dzīves lielākais prieks ir ļauties esībai, atrodot sava paša patiesību, to izsakot un pēc tam vērojot, kā tā papildinās un top skaidrāka tieši tad, kad tai pienāk laiks ietekmēt cilvēku dzīvi.
Mēs visi kopā kaut kur dodamies, katra paaudze ceļ tālāk iepriekšējās uzcelto, virzoties uz kādu mērķi, ko mēs spējam iedomāties tikai aptuveni. Mēs visi mostamies un atveramies tam, kas īstenībā esam, ko esam nākuši paveikt. Bieži vien tas ir grūts uzdevums. Tomēr mēs ticam; ja vienmēr ieklausīsimies un spēsim saskatīt labāko informāciju, tad mēs atrisināsim šo jautājumu, proti, - ikviens bērns ir īpašs, tikai viņa vajadzības ir jāizprot.…