Indiešu mūzikai vienmēr ir bijusi stipra ietekme uz klausītāju. Mūzika atspoguļo dievu valodu. Pāreja no relatīva klusuma uz spontānu skaņu ir spēcīgs pārdzīvojums. Nav daudz tādu vērtību, kas vienlaikus spētu gan paātrināt asinsriti, gan pacilāt garu un prātu. Šī mūzika nekur nepazūd, tā paliek ēterī un pārskan pasauli. Šīs senās skaņas neizmirst, tās var sasniegt izmantojot tika meistarīgi radītus instrumentus. Senās melodijas atgriežas, jaunās dzimst.
Literatūras pieminekļi dod iespēju spriest, ka mūzika izsenais bijusi kopienas dzīves sastāvdaļa, ka katrai ciltij bijuši savi dziedoņi – himnu izpildītāji reliģiskos un maģiskos rituālos. Rituālu dziedājumi atspoguļoti vienā no vissenākajiem Indijas rakstu pieminekļiem – Rigvēdā, kas attiecināms uz II gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Vēlākie traktāti liecina par nostabilizētu, attīstītu mūzikas sistēmu, kuras pamatā ir septiņas skaņas, kas atbilst eiropeiskai gammai. Taču ar palīgskaņām – šruti (vismazākais intervāls – apmēram viena ceturtā daļa toņa) oktāva ietvēra 22 skaņas, kas radīja plašas iespējas dažādu skaņu veidošanā. Indijā izplatītā improvizācijas prakse sakņojas krāgās. Rāgas ir īpaši skaņkārtiski ritmiski veidojumi ar improvizācijas struktūru un īpašu saturu. Ar krāgām (to skaits sniedzas simtos) centās izraisīt klausītājos noteiktas jūtas un emocionālos stāvokļus. Rāgu izpilde tika attiecināta uz konkrētiem gadalaikiem un pat dienas stundām. Līdztekus krāgām improvizāciju regulēja arī ritmiskie varianti tala, kuru daudzveidība bija sevišķi svarīga, ņemot vērā indiešu mūzikas vienbalsīgo dabu. Instrumentālā mūzika Indijā bija saistīta ar poēziju, dziedāšanu un dejošanu.
…
