Indija ir bijusi apdzīvota jau aizvēsturiskos laikos. 4. gadu tūkstotī p.m.ē. Indijā, galvenokārt tās ziemeļrietumu daļā, Indas upes ielejā, jau bijušas lopkopju un zemkopju apmetnes. 20.gadsimta 20.gados aizsāktajos arheoloģiskajos izrakumos Indas ielejā atklāta sena pilsētu tipa civilizācija, kuras pastāvēšana pamatā saistāma ar 3.-2.g.p.m.ē. Indijas iedzīvotāji 3.gadu tūkstotī p.m.ē. jau izmantoja bronzu, aizvien plašāk attīstījās zemkopība un lopkopība. Cilvēki šajā laikā jau dzīvoja nocietinātās pilsētās, kurās bijušas gan vienkāršas būdiņas, gan arī lepni vairākstāvu nami. Pilsētās bijuši arī ūdensvadi un kanalizācijas ierīces. Augsti attīstīta bijusi amatniecība un tirdzniecība. Pastāvējusi arī rakstība.[1]
Pat līdz šim laikam vēsturnieki nav spējuši šīs senas rakstu zīmes izlasīt, tādēļ arī nekas tuvāks nav zināms par šo tautu, kura apdzīvojusi Indiju senlaikos. Tomēr, pamatojoties uz līdzšinējiem arheoloģiskajiem atklājumiem – atraktajām senajām pilsētām un atrastajām senlietām -, var pateikt, ka šajā laikā kultūra Indijā bijusi augstā līmenī kā Mezopotāmijā un Ēģiptē.
Ārieši Indijā.
Ap 3.gadu tūkstoša p.m.ē.beigām senākā Indijas kultūra sabruka. Pilsētas sagruva, pārvērtās drupās, drupas pārklāja meži, un ar laiku cilvēki bija aizmirsuši, ka tādas kādreiz pastāvējušas. Vai šo kultūru sagrāva citas Indijā dzīvojošās cilts, kuras tajā laikā bija uz zemākas attīstības pakāpes, vai arī tam bija cits iemesls, -par to vēsturniekiem pagaidām nav nekādu ziņu.
2.gadu tūkstoša p.m.ē.vidū Ziemeļindijā sāka ienākt klejotāju- lopkopju ciltis no Hindukuša un Pamira kalniem.…
