Indiešu filosofija

Pazīt cilvēku nozīmē atklāt viņa dabu un apcerēt viņa attiecības, ko viņš rada, dzīvojot savu garīgo un fizioloģisko dzīvi. Tādēļ, ka cilvēka dzīvi nosaka kā dabas, tā gara likumi. Cilvēku uztverot ārīgi mēs pārliecināmies par viņa fizioloģisko eksistenci, bet cilvēku uztverot iekšķīgi, pārliecināmies par viņa garīgo eksistenci. Jautājums, kas saistīts ar cilvēku, vienmēr ir problemātisks, jo katrs cilvēks, kas spējīgs domāt, formulē savus jautājumus un uz tiem atbild, paliekot tai pasaulē, kas pieder viņam vien.
Bet, lai ieņemtu savu vietu pasaulē, tad cilvēkam nepieciešama apzinīga, saprātīga griba. Apzinīgā griba, vēlēšanās, mīlestības dziņas izveido cilvēcisko būtni, kas apzinās pati sevi. Kas tad ir cilvēks filozofiskajā skatījumā? Cilvēks ir sabiedriska būtne, kuru izzināt kā veselumu racionālā aspektā var tikai filozofija.
Nav šaubu, ka cilvēka garīgo dzīvi ietekmē ārējās dzīves apstākļi un nosacījumi, bet tikai tik tālu, kamēr mēs kādas tautas vai cilvēka garam tuvojamies no ārienes. Spriežot par cilvēka un tautu īpatnībām, varēsim runāt tikai par tādiem cilvēkiem un tautām, kuras savu savu dzīves jēgu objektivizējušas garīgās vērtībās , kas ir uzglabājušās vai nu tradīcijās vai arī grāmatās.” Par to cilvēku, vai tautu, kas sevi nav iemūžinājusi gara mantās, dzīves jēgu mēs nevaram spriest. Indija, Ķīna, Grieķija un Eiropa ir tās četras vietas zemes virsū, kur dzīvā cilvēka gars vispilnīgāk sevi izpaudis un visdažādākos veidos apliecinājis cilvēka dzīves jēgu.(1;20.)…