Par imunitāti sauc organisma neuzņēmību pret slimību mikrobiem, noteiktām indēm un dažādiem svešķermeņiem.
20. gadsimta sākumā vācu zinātnieks Pauls Ērlihs noskaidroja, ka imunitāti rada asinīs esošās pretvielas jeb antivielas. Par šo atklājumu viņš kopā ar Mečņikovu 1908. gadā saņēma Nobela prēmiju.
Ar vārdu imunitāte visbiežāk saprot iespēju nesaslimt, tā tas patiešām ir. Vienkārši sakot, imunitāte ir organisma dabīgā spēja aizsargāties pret dažādiem mikrobiem jeb, tēlaini izsakoties, svešiem aģentiem. Šie aģenti ir dažādu vīrusu ierosinātāji, kas pa dažādiem ceļiem: ieelpojot, apēdot un tamlīdzīgi, nonāk mūsu organismā. To, ka izplatoties tie varētu mums paiet garām, cerību ir maz, tāpēc visas izredzes saistām ar savu imunitāti. Ja imunitāte būs stipra, tā ar sev vien zināmajiem smalkajiem līdzekļiem spēs stāties pretī atnākušajiem svešiniekiem, un visticamāk, ka mēs nesaslimsim. Starp citu, arī paaugstināta ķermeņa temperatūra ir viens no imunitātes ieročiem cīņā pret nevēlamajiem atnācējiem – temperatūra tos vienkārši sadedzina. Ja mūsu organismam nebūtu imunitātes, visticamāk, ka pirmā atnākušā vīrusa laikā mēs visi vienkārši izmirtu. Bet par laimi tā nenotiek, jo imunitāte mūs sargā. Tādējādi, piemēram, ģimenē no pieciem cilvēkiem, kuriem visiem ir iespēja saķert vienu un to pašu bacili, saslimst tikai viens vai divi. Pārējie par savu imunitāti ir parūpējušies laikus. …