Improvizācijas teātris kā sociālo prasmju veicinātājs

Improvizācija kā tāda radās sen – iespējams, vienā un tajā pašā mirklī, kad cilvēks. Kas improvizāciju īsti radīja, nav zināms, bet ir cilvēki, kurus uzskatam par improvizācijas teātra vai improvizācijas spēļu pamatlicējiem.
Cilvēks apjauta, ka viņam ir radošas spējas savienot kopā atšķirīgas lietas gan prātā, gan lietu pasaulē. Un viņš mēģināja, proti, improvizēja. Viņam izdevās. Jo improvizācija palīdzēja izturēties dažādās situācijās un radīt dažādas lietas.
Improvizācijas teātri vairāk iepazīstam no 15. gs., Itālijas, kad – ceļojoša profesionālu aktieru grupa “Comedia dell’arte” – rādīja improvizētus skečus. Un 19. gs. klajā nāca lieli teātra un improvizācijas teorētiķi kā Konstantīns Staņislavskis un Žaks Kopo.
Vēlāk mācību procesā improvizācijas teātra spēles pamatus 20.gs. 40. un 50.gados liek Viola Spolina un Kīts Džonstons (teātra sporta tēvs). Drīz vien jaunais Improvizācijas teātris kļuva jau par atsevišķu formu, kur priekšnesumu rada uz “līdzenas vietas”, savā spēlē vadoties no skatītāju ierosinājumiem. Tas nozīmē, ka viss ko var redzēt improvizācijas izrādē, ne reizi nav redzēts, rodas turpat un nekad neatkārtosies. [5]
Improvizācijas teātris ir teātra forma, kurā aktieri veido izrādi bez iepriekš sagatavota scenārija. Izrāde top, aktieriem sadarbojoties ar publiku. …