Ar jauno glezniecību franču sabiedrība tika iepazīstināta 1874. Gadā, kad minētie censoņi bija sarīkojuši savu pirmo patstāvīgo grupas izstādi fotogrāfa Nadara ateljē telpās. Oficiālo izstāžu rīkotāj organizācija—Salons—formas neparastības dēļ viņu darbus nepieņēma. Kritika izstādi vērtēja negatīvi un no gleznas “Impresija. Saules lēkts” nosaukuma atvasināja palamu visai mākslinieku darbībai. Ir zināms, ka par gaismas izraisītiem efektiem mākslinieki interesējās jau pirms impresionistiem. Tā, piemēram, gaismas un gaisa iedarbības radītās izmaiņas priekšmetu krāsās savos darbos atspoguļojis Pjēro della Frančeska (starp 1410 un 1420—1492), Vermērs van Delfts (1632—1675) u.c. XIX gadsimtā viņu atklātās patiesības papildināja angļu ainavists Džons Konstebls (1776-1837), kā arī franču ainavisti barbizonieši, kas sāka strādāt brīvā dabā –plenērā. Taču šo mākslinieku vidū mainījās galvenokārt sižeti, bija manāms lielāks gaisīgums un dabiskums, bet radikālus secinājumus no plenēra viņi neizdarīja. Tas bija K.Monrē un viņa biedru—proti, impresionistu—uzdevums.
…
