Ievads
Impresionisms ir mākslas stils, kas radās 19. gadsimta sešdesmitajos gados Francijā. Sākotnēji šis stils saskārās ar asu kritiku, jo, lai padarītu attēloto reālistiskāku, tajā netika ievēroti tā laika akadēmiskās mākslas pamatnoteikumi, piemēram, tika izmantoti redzami otas triepieni, brīva kompozīcija, netika ievērota tradicionālās gaismēnu pārejas. Arī paša stila nosaukums cēlies no kritiska raksta ar virsrakstu Impresionistu izstāde, kurš tā nosaukts apspēlējot Kloda Monē gleznas „Impresija. Saullēkts” nosaukumu.
19. gadsimta sākumā Francijā valdīja Akadēmisms, kas lika māksliniekiem pakļauties noteiktiem priekšrakstiem, kas noteica kāda ir jābūt gleznai. Akadēmiskajā glezniecībā gleznām bija jābūt rūpīgi nostrādātām, ar nemanāniem triepieniem un ieturētām tumšos toņos. Augstu tika vērtēti vēsturiskus un reliģiskus sižetus, kā arī portretus. Taču jaunie gleznotāji labprātāk izvēlējās gaišākas un košākas krāsas, gleznoja reālistiskāk un labprātāk izvēlējās ainavu glezniecību un sadzīviskus sižetus. Tā laika ievērojamākā izstāde bija ikgadējais Parīzes salons, kuram savus darbus iesniedza arī jaunie mākslinieki, taču žūrija tos noraidīja, dodot priekšroku akadēmiskajā stilā ieturētiem darbiem. Jauno reālistu vidū izcēlās Klods Monē, Ogists Renuārs, Alfreds Sislē un Frederiks Bazils, kas bija kopā studējuši, sadraudzējušies un bieži gleznoja kopā. Šai grupai drīz pievienojās arī Kamils Pisaro un Pols Sezāns. 1863. gadā Parīzes salona žūrija atteicās iztādīt Eduāra Manē gleznu Brokastis zaļumos, kurā bija attēlota kaila sieviete, kas ietur pikniku ar diviem apģerbtiem vīriešiem - lai gan kailums tika uzskatīts par pieņemamu gleznās ar vēsturisku un alegorisku sižetu, žūrija ļoti asi nosodīja reālistiska kailuma attēlošanu gleznā ar sadzīviska rakstura sižetu. Tā kā šajā gadā žūrija bija atraidījusi sevišķi daudz darbus, asais Manē gleznas nosodījums izraisīja sašutumu citos atraidītajos māksliniekos. Tā kā izstādi finansēja valdība, pēc mākslinieku protesta Imperators Napoleons III apskatīja atraidītos darbus un paziņoja, ka būtu jāļauj sabiedrībai izlemt vai šādas sūdzības ir pamatotas, tāpēc šiem darbiem tika sarīkota īpaša izstāde - Noraidīto salons. Lai gan daudzi izstādes apmeklētāji atnāca tikai lai pasmietos par Parīzes salonā neiekļuvušajām gleznām, šī izstāde pievērsa uzmanību jaunajai tendencei mākslā un šo izstādi apmeklēja vairāk cilvēku nekā Parīzes salonu. Mākslinieku lūgumi organizēt Noraidīto salonu arī 1867. un 1872. gadā tika noraidīti, tāpēc 1874. gada aprīlī Monē, Renuārs, Sislē, Sezāns, Berta Morizo un Edgars Degā sarīkoja paši savu izstādi kādā fotosalonā, kurā piedalīties lūdza arī citus Parīzes salona atraidītos māksliniekus. Kopumā izstādē piedalījās 30 mākslinieki un līdz 1886. gadam tika sarīkotas vēl septiņas šādas izstādes. Kāds kritiķis asi kritizējot izstādē aplūkojamo Monē darbu Impresija. Saullēkts nosauca savu rakstu par izstādi Impresionistu izstāde, taču apzīmējumu "impresionisti" ātri pieņēma gan sabiedrība, gan paši mākslinieki.
Postimpresionisms radās jaunākiem māksliniekiem - Vinsentam van Gogam, Polam Gogēnam, Anrī Tulūzam-Lotrekam - iedvesmojties no impresionisma, taču attīstot citādu krāsu, tekstūru, formu un līniju lietojumu. Arī daži impresionisti ietekmējās no šī stilā - Pisaro kādu laiku nodarbojās puantilismu, bet Sezāns, kurš attīstīja ļoti induviduālu stilu pat biežāk tiek uzskatīts par Postimresionistu nekā impresionistu.
Impresionisma rašanās
Oficiālo institūciju ietekme
19. gs. Francija bija priviliģēts mākslas centrs, kurp raudzījās visa Eiropa. Svarīgākais Francijas mākslas dzīves notikums bija Parīzes Salons, kam bija tikai viens līdzinieks ārzemēs – Londonas Karaliskās akadēmijas salons ar daudzkārt mazāku ietekmi. Iekļūšana salonā bija jebkura mākslinieka sapnis, vienalga, vai viņš piederēja pie klasicistiem, romantiķiem vai reālistiem.
19. gs. sākumā Salonu organizēja katru otro gadu. No 1833. gada tas kļuva par ikgadēju notikumu, izņemot laiku no 1852. līdz 1863. gadam, kad bija atjaunota sākotnējā kārtība. Šī izstāde bija oficiālās gaumes rupors. Tur nevarēja piedalīties visi gribētāji: revolūcijas laikā Salons gan bija pieejams ikvienam māksliniekam, taču no 1800. gada tas tika nodots oficiālas žūrijas pārziņā. Parīzes Salona uzplaukuma laikā žūrijas varenība bija tik liela, ka, piemēram, talantīgais gleznotājs Antuāns Žans Gro 1835. gadā pēc viņa gleznu noraidīšanas izdarīja pašnāvību.
Otrās impērijas laikā žūrijas stingrības dēļ radās krīzes, kas kompromitēja institūciju. Pirmā krīze samilza 1836. gadā, kad žūrija no pieciem tūkstošiem iesniegto darbu izvēlējās nepilnus trīs tūkstošus. Iebildumu bija tik daudz, ka Napoleons III, iepazinies ar situāciju un atzinis, ka liels skaits pieņemto darbu nav labāki par atraidītajiem, nolēma veidot atsevišķu izstādi atraidītajiem autoriem. Atraidīto salons, ko reizēm sauca par Uzvarēto salonu, sākotnēji izraisīja vairāk ziņkārību un uzjautrināšanos, un ļaudis traucās pazoboties par Pisaro, Vistlera, Jongkinda un Manē darbiem.
…
