Visu mūžu Kants nodzīvojis vienā pilsētā – Kēnigsbergā. Viņš nenāk no bagātas ģimenes, tāpēc zina, ko nozīmē trūkums un pieticība un savu dzīvi raksturojis šādi: „Es cenšos pakļaut lietas sev, nevis sevi lietām” (Kants I. Praktiskā prāta kritika. – R., 1988. – 8.lpp.). Apbrīnojami, kā šis Kanta izteikums par dzīvi saskan ar viņa filozofijas būtību!
Kants beidzis Kēnigsbergas universitāti un vairākus gadus strādājis par mājskolotāju. Pēc kāda laika viņš kļuvis šajā universitātē par privātdocentu, taču bez pastāvīga atalgojuma. Vēlāk Kants ir spiests strādāt savām spējām nepiemērotu un diezgan nožēlojamu darbu – par Kēnigsbergas pils bibliotekāra palīgu. Tikai pēc piecpadsmit gadiem Kēnigsbergas universitāte piedāvā vienam no pasaules izcilākajiem filosofiem štata profesora vietu.
18. gadsimta beigās Kantu jau zina visā Eiropā. Līdz ar slavu sāk nākt darba piedāvājumi no citām universitātēm. Interesants ir fakts, ka 1774. gadā Kantu aicina ieņemt profesora vietu Jelgavas akadēmijā. Par to ir zināms no viņa sarakstes ar brāli Johanu Heinrihu, kas strādā par skolotāju un mācītāju Kurzemē. Vēl pēc diviem gadiem piedāvājums tiek atkārtots, taču filosofs to noraida – varbūt tāpēc, ka šajā laikā Kants koncentrējas sava nozīmīgākā darba „Tīrā prāta kritika” uzrakstīšanai un negrib mainīt dzīves vietu un apstākļus.
Kaut arī Kants neatbrauc strādāt uz Latviju, viņa triju galveno darbu pirmpublikācijas ir saistītas ar Rīgu un Liepāju, kur darbojās Hartknoha izdevniecība.…
