Daiļās mākslas radītājs – ģēnijs. Ģēnijs ir iedzimts talants. Un ģēnijs ir unikāls tādā nozīmē, ka to, ko viņš rada nevar panākt atdarināšanas ceļā, t.i., to nevar iemācīties. Tas atšķir ģēniju no zinātnes cilvēka. Ģēnijs, tas nenozīmē spēju darboties atbilstīgi noteikumiem, tā ir vara piešķirt šos likumus: tas ir kaut kas radošs un oriģināls. Taču viss oriģinālais nav ģeniāls. Ģēnija gadījumā visas estētiskās spējas ir dzīvas un radošas, taču tas, kā šīs spējas savienojas ģēnija personā, līdzīgi paša ģēnija personai nevarot tikt pakļautas kritiskai analīzei. [1; 206-207] Ja pieņēmums ir pareizs, un ja Kants tiek uzskatīts par ģēniju, tad mani iebildumi par karu nedrīkst tikt ņemti vērā? Tomēr, pieņemot to, ka cilvēku, kurš neko vairāk neprot kā tikai mācīties un atdarināt iemācīto, Kants nosauc par vientiesi, tad šis ir manas vientiesīgās dabas mēģinājums izrauties. Vienalga jāpiekrīt Kanta apgalvojumam, ka morāle, kas apriori jau ir cilvēkā, ir bezgalīga, jo katram jā, pie noteiktas situācijas un apstākļiem, var atrast arī nē. Tādēļ pastāv uzskats, ka nevis visu laiku jāmāca, kas cilvēkiem jādomā, bet gan jāmāca, kā viņiem jādomā.
Lasot Kanta „Spristspējas kritiku”, ļauj izdzīvot ļoti plašu garīgo svārstību diapazonu. Kanta mēģinājums izskaidrot karu, kā cēlu darbību, izraisīja manī pretestību, pat dusmas. Lasot par dabu kā varenību, uzskatot dabu par dianamiski cildenu, apjautu, cik niecīgs ir cilvēks dabas varenības priekšā. Cik daudz novārtā pamesti ir cilvēku tikumi, apspiestas morāles vērtības. Caur Kanta vārdiem mēs varam atklāt mūsu pašu aprobežotību. Šī grāmata paceļ gara spēkus pāri parastajam vidusmēram un ļauj sevī atklāt snaudošās spējas pretoties ļaunajam, meklējot ceļu uz cilvēka prāta brīvību, sirdi un apziņas tīrību, lai paceltos par vienu pakāpienu tuvāk laimei.
…
