2.KANTA FILOSOFIJA
Imanuela Kanta filosofija bija Eiropas apgaismības augstākais punkts un vienlaikus arī radikāls pagrieziens tās attīstībā. Viņš uztvēra laikabiedru lozungs „Sapere aude!” (‘’Esi drosmīgs lietot paša sapratni!), kas nozīmēja drosmi kalpot paša prātam, pārvēršot to par savas darbības pamatprincipu. Ar orientāciju uz izšķirīgu lēmumu pieņemšanu un domāšanas patstāvību prāts tika atbrīvots no sabiedrisko spēku un dogmu aizbildniecības, atklājot tā patieso pamatu- brīvību un autonomiju.
Kants radikāli saasināja jautājumu, vai filozofija kā metafizika vispār ir iespējama. Viņš filozofijai izvirzīja jaunu uzdevumu, proti, nopamatot tās iespējamību vispār. Uz šo jautājumu Kants atbildēja ar jaunu domāšanas veidu (metodi)- transcendentālā prāta kritiku. Izpētot domāšanas iespējas, viņš pamatoja filozofijas autonomiju un vienlaikus – tās principālo ierobežotību. Jautājumu par zinātniskās filozofijas iespējām Kants risināja, izpētot izziņas un tikumiskās darbības iespējas, kā arī estētiskos un teleoloģiskos spriedumus. Viņš izskaidroja, ka, par spīti cilvēka galīgumam, ir iespējama zināšanu vispārnozīmība un nepieciešamība, kā arī tikumiska rīcība. Galvenais pamats tai bija doma, ka matemātiskajām dabaszinātnēm un tikumiskajai rīcībai piemīt konstitutīvi apriorie elementi. Kants līdzšinējo domāšanu un filozofiju pirmo reizi nostādīja uz patiesi droša prāta kritikas pamata. Kanta galvenie atklājumi- prāts un brīvība- bija arī vieni no Franču revolūcijas lozungiem.
Kanta galvenais sasniegums ir transcendentālā filozofija. Svarīgi ir atšķirt transcendentālās filozofijas galveno ideju no tās konkrētās versijas, kuru izstrādāja Kants. Transcendentālās filozofijas galvenā ideja ir saistīta ar zinātniskumu, proti, filozofijas racionāli pamatoto un intersubjektīvi orientēto atziņu paziņošanu. Savukārt Kanta transcendentālais ideālisms nozīmēja, ka ir izdarīts otrais solis virzienā uz dabas pilnīgu pakļaušanu cilvēkam pēc R. Dekarta , kurš dabu (matēriju) reducēju uz res extensa (izplatību). (Trešo soli gan virzienā uz transcendentālās idejas teorētisko nopamatojumu, gan dabas iznīcināšanu jēdzienu līmenī izdarīja J.G.Fihte.)
…
