Lai būtu iespējams izprast Imanuela Kanta izstrādāto izziņas teoriju un tās nozīmi, no sākuma ir jāizprot pats izziņas jēdziens. Izziņa pati par sevi ir saistīta ar patiesības noskaidrošanu, un tās pamatā ir domāšana, objektu ilustrēšana un atveidošana. Juridiskajai izziņai ir zinātniska ievirze. Cilvēks ar izziņu nodarbojas vienmēr, bet ne katra domāšana mēdz būt izziņa. Ja izziņu mēs apskatām vēsturiskajā aspektā, redzam, ka viduslaikos visas zināšanas par pasauli tika balstītas uz reliģiju, taču reizē ar dabas zinātņu attīstību, radās pretēja tendence – zināšanas tika sāktas balstīt uz pasaules izzināšanu, bet ne vairs tikai uz ticību. Izziņas rašanās bija saistīta ar subjekta un objekta atdalīšanu un pretnostatīšanu, respektīvi – izziņas subjekts – kas veic izziņu, un izziņas objekts – kas tiek pakļauts izziņai. Savā attīstības sākumā filozofija sāka izmantot dabas zinātni kopīgas pasaules ainas izskaidrošanai. Tika uzskatīts, ka filozofija ir pamatzinātne, kas spējīga sniegt visaptverošu pasaules skaidrojumu. Laikam ritot, filozofijas izpratne tika sašaurināta līdz izziņas teorijai – kā atsevišķai zinātnei par patiesu zināšanu ieguves veidiem, paņēmieniem un metodēm. Līdz ar to priekšplānā tika izvirzīta esamības un domāšanas vienotības problēma, kas lika pievērsties tieši gnozeoloģijas jautājumiem. Gnozeoloģija – tā ir mācība par izziņu, kuras pirmavoti meklējami ap 16.gadsimtu. Viens no visspilgtākajiem šī jaunā filozofijas novirziena pārstāvjiem ir Imanuels Kants. Imanuela Kanta radītā izziņas teorija ir uzskatāma par apvērsumu visā pasaules domāšanā.
Kritiskais periods
Kanta zinātniski filozofiskā darbība iedalāma divos periodos – pirmskritiskajā – līdz 18.gadsimta 70.gadiem un kritiskajā periodā. Pirmajā periodā viņš sarakstīja savus daudzos dabaszinātniskos un natūrfilozofiskos rakstus, bet otrajā – kritiskās filozofijas darbus. Starp abiem šiem periodiem nevar uzcelt nepārejamu barjeru, jo jau pirmskritiskajā periodā iezīmējās kritiskā perioda uzskatu aizsākumi. Taču pētot Kanta izziņas teoriju, mums jāpievēršas tieši kritiskajam periodam.
Kritiskajā periodā Kants pievērsās gnozeoloģijas, ētikas un estētikas jautājumiem. Šajā laikā ir sarakstīti viņa darbi – “Tīrā prāta kritika” (1781), “Prolegomeni ikvienai nākamai metafizikai” (1783), “Dabaszinātņu metafizikas pamatojumi” (1786), “Praktiskā prāta kritika” (1788) un “Spriešanas spēju kritika” (1790).…
