Imanuels Kants dzimis 1724. gadā amatnieka ģimenē Keniksbergā. Turpat Kants mācījās, strādāja par mājskolotāju, kļuva par universitātes profesoru un vēlāk par tās rektoru.1
Izcilais vācu filozofs Imanuels Kants ir apgaismības ideju aizstāvis un vienlaikus arī to kritiķis. Viņa attieksmi raksturo izteiciens :" Apgaismība nav zināšanas, tā ir princips: "tikai es pats" - domāt patstāvīgi, pieņemt tikai to, kas ir izgājis caur manas pieredzes autonomiju".2
Kanta filozofisko uzskatu attīstību parasti iedala divos periodos. Pirmajā periodā - līdz 70. gadu sākumam - Kants mēģināja risināt filozofiskās problēmas - jautājumus par esamību, dabas filozofijas, reliģijas filozofijas, ētikas un loģiskas jautājumus, pamatojoties uz pārliecību, ka filozofiju iespējams izstrādāt un pamatot kā teorētisku spekulatīvu zinātni. Otrajā perioda - no 70. gadu sākuma - Kants mēģināja stingri nodalīt parādības no lietam, kādas tās pastāv pašas par sevi, no "lietām par sevi"; šīs pēdējas, pēc kanta domām, nevar būt dotas pieredzes. Tagad Kants mēģināja pierādīt, ka lietas pašas par sevi ir neizzināmas, ka mēs izzinām tikai "parādības" jeb to veidu, kā šīs "lietas par sevi" iedarbojas uz mums. Šajā periodā Kants pētīja dažādu izziņas funkciju sastāvu, izcelšanos un robežas. Šajā periodā izveidotā mācība bija agnosticisma mācība. pats Kants to sauca par "prāta kritiku".
Kants saprata, ka šī viņa mācība ierobežo prātu, jo tā noliedza prāta spēju izzināt lietu būtību un atstāja tam tikai parādību izzināšanas funkciju. Kants domāja, ka šāds prāta ierobežojums, atstājot tam tikai parādību izzināšanu, ir nepieciešams zinātnes attīstībai, jo atņem pamatu jebkāda veida loģiskiem "pierādījumiem" par dieva viņpasaules utt. eksistenci. Tomēr reizē ar to Kants atzina, ka ticēt Dievam ne tikai ir iespējams, bet arī nepieciešams, jo bez ticības tikumiskās apziņas prasība nav samierināma ar ļaunuma eksistenci.…
