Domrakstā neanalizēšu vienkāršus Imanta Ziedoņa dzejoļus, bet īpašu to formu – trioletas. Pastāstīšu gan, kas ir Ziedoņa trioletas no saturiskā viedokļa, ieskicējot galvenās tēmas tajā, gan arī to, kā trioletas ir būvētas no dzejas formas viedokļa. Par to, kā grāmata ir iedalīta nodaļās un par ko ir katra no tām.
Trioletas izdotas Ziedoņa jubilejas gadā, un man šie mazie dzejolīši patīk, jo tur tiek stāstīt par mūsdienu pasauli, par pasauli, kurā dzīvoju arī es. Tāpat man patīk arī tas, ka trioletās dzejnieks atklāj savus personīgos uzskatus, izjūtas. Ziedoņa trioletās ironiski, dzidri, precīzi raksturota dzejnieka dzīves pieredze.
Grāmatas priekšvārdā Jānis Rokpelnis saka, ka trioletas ir kaut kas radniecīgs mūsu tautasdziesmām. Tajās ir stingra struktūra, lakonisms, dzīvīgs spēles prieks, spēja ietvert visraibāko saturu. No kompozīcijas viedokļa interesanti, ka pirmā un otrā rindiņa vienā trioletā ir atkārtota divas vai trīs reizes, tomēr šī rindiņa vienmēr iekļaujas tekstā. Atskaņas trioletās ir ļoti daudz, bet tās ne vienmēr ir regulāras, tās varbūt gan katrā rindiņā, gan ik pēc divām, vietām viena skaņa parādās pat trīs rindiņās pēc kārtas. Es uzskatu, ka Ziedonis ar atskaņām it kā spēlējas, tādejādi izceļot svarīgāko domu. Vienā trioletā ir astoņas rindiņas. Manuprāt, tēlainie izteiksmes līdzekļi trioletās nav īpaši izplatīti, tomēr vietām var sastapt gan alegoriju, gan epitetus, gan metaforas, tomēr neviena no tām nav izteikta un nedominē visā krājumā. …
